-

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Laipni lūgti Tukuma novada

dzīvnieku patversmē!

Par mums | Suņi | Kaķi | Patversmes foto | Laimīgie stāsti | Kontakti | Palīdzība patversmei

 

Adoptētie Dzīvnieki

 

 

 

Suņi Tukuma novada patversmē

 

 
 Vēlu vakarā atskan zvans, ka pie veikala sēžot un trīcot mazs kucēns. Braucot ceram, ka saimnieks būs iznācis no veikala un abi ar sunīti būs devušies prom kopā. Piebraucot ieraugām mazu, netīru un ne pārāk labi barotu kucēnu, kurš izmisīgi skraida,kā meklējot kādu. Pagājušas 20 minūtes un veikals ir tukšs, skaidrs, ka nav vairs ko gaidīt. Naktī, vienam, būrī, patversmē, mazulim būtu liels stress, tādēļ paņemu viņu līdz uz mājām. Mājās dzīvojošās suņu omiņas nav pārāk priecīgas par kārtējo jaunpienācēju, kurš visas grib sabučot un aicina rotaļāties.Suņukam apjukums bija tikai kādas pāris minūtes,un tad jautrība sāka sist augstu vilni. Viena oma, saraustīta aiz astītes, jau neapmierināti uzrūkusi suņukam, viņš to ļaunā neņem, un dodas pie aklās taksenītes Mērijas, lai to sabučotu. Par to suņuks saņem rājienu no Mērijas, jo viņa taču ir kaķēnu audžumamma. Kārtīgi paēdis, mazais suņuks sameklē vietu un aizmieg, pa laikam gurdeni atverot acis, it kā pārliecinoties, ka patiešām ir ticis un paliks siltumā. Protams,ka suņuks ir visparastākais krancītis, kādi jau pilna patversme. Un nu šis krančuks ir kļuvis par mūsu rūpi, jo gandrīz 100% zinu, ka viņš netiks meklēts, ka tas ir kārtējais bezatbildīgo cilvēku triks. Palaists, lai klaiņo, gan jau, ka kāds apžēlosies. Nu nevajag tēlot naivus, un ar savu bezatbildību bojāt suņa, un citu dzīvi, patvarīgi uzspiežot savu nejauši piedzimušo kucēnu kādam uz kakla, īpaši ziemā. Cigarešu bloks un kafija joprojām ir prioritāte, taču izmaksā tikpat, cik kuces sterelizācija vienu reizi mūžā. Man, protams, suņuks ir mīļš, un ļoti žēl viņa, bet saimniekam vēlu piedzīvot līdzīgu situāciju, lai atcerētos kā nodarījis pāri savam sunītim. Vai mums ir vieta, vai mums ir nauda, tas nevienu neinteresē, tikai vāciet mūsu izmestos un negribētos dzīvniekus, jo paspēlējāmies, un ņemam nākamos. Cik ilgi patversmes cietīs no šiem bezatbildīgajiem līdzpilsoņiem?! Mēs, patversmē strādājošie jau esam norūdījušies, ir izstrādājusies tāda kā imunitāte pret cilvēkiem, bet to zvēriņu tik ļoti žēl, ka sirds sāp un nav prieka dzīvē. Vēl darvu visam pielej šie bezatbildīgie suņu pametēji un viņu "draugi", kuri dažādās interneta vietnēs aprunā patversmi un to darbiniekus. Arī jūs, kuri pametat savus dzīvniekus, tiksiet saukti pie atbildības, un arī jūsu vārdus lasīs cilvēki, lai zin, kādi tad ir jūsu "labie darbi".
Kucēna vecums ap 3 mēnešiem, aktīvs, dauzonīgs suņu puikiņš, un pēc kažociņa smaržas jūtams, ka nav no tām labākajām mājām, vai arī ticis turēts kādā ne visai tīrā vietā. Cik ilgi vēl runāsim par Eiropu, bet uzvedīsimies kā pirmatnējie?!
 
Cilvēkam vārds ceļojums asociējas ar kaut ko skaistu un patīkamu. Taču Kimai ceļošana pa Latviju neliekas diez ko tīkama. Kādēļ sunīte nonākusi patversmē Talsu pusē, to neviens nezin pateikt. Noteikti ne dēļ slikta rakstura, jo Kima ir mierīga un līdzsvarota. Sunīti adoptēja kāds gados vecs kungs, un nu pēc pusgada kopā dzīvošanas, Kimai jādodas uz patversmi,tikai šoreiz pie mums. Kima nāk no Dundagas puses. Kā lai sameklē,piemeklē sunim cilvēku, kurš apzinās, saprot, ka uzņemās lielu atbildību adoptējotbno patversmes suni. Manuprāt, jaunajam saimniekam jāsastāda rīcības plāns arī neparēdzetiem gadījumiem, kas varētu parūpēties par suni, ja nu kas atgadās. Reizēm, kad atsakam gados ne tik jaunam cilvēkam dot kucēnu vai jaunu suni, mums tiek pārmests. Šis nu ir tas gadījums, kad jābūt stingram savā lēmumā un jāmāk arī pateikt nē, lai cik tas būtu nepatīkami. Kima ir sterelizēta, mīļa un draudzīga sunīte, tā saucamais ģimenes suns, vecums 3 gadi. Viņa ir mierīga, saprot, ka notikušas pārmaiņas, vēro apkārtni, ir lepna kad to uzrunā, nerūc, negrauž. Aukstajā laikā mīlulītei noteikti jādzīvo telpās, bet siltajā laikā, kad paši labprāt rosāmies pa āru, vai dārzā, arī Kima varētu būt jums līdzās. Gaidām pārdomātus zvanus un vēlam, protams, ka arī zinām, ka sunītei Kimai būs labi un mīļi saimnieki.
Miku pazīstu jau no kucēna vecuma, kad tas bija atvests uz pilsētu un palaists- atstāts- nolemts! Cilvēki , kuri mazo atrada, nolēma viņu paturēt sev, mani argumenti, ka laika nav pilsētas suns,ka laikai vajag nodarbi, cilvēku līdzās,jo tas ir darba suns, netika ņemti vērā. Nebija ilgi jāgaida un nu Miks ir atdots patversmei- nav laika darboties ar suni, varbūt apnicis, kas kas to lai zin! Suns kādreiz arī dodas brīvsolī, jo viņam pietrūkst vienkārša un parasta cilvēka uzmanība. Miks nav medību suns, kas un no kurienes ir viņa vecāki, atkal paliek nezināms. Cilvēku absurdā vienotība, "klusēšanas zvērests"- neko neteiksim, kam vajag, lai meklē taisnību, utt... Miks ir labs, nosvērts suns, patīk braukt ar auto, jo pēc kastrācijas, nākot ārā no klīnikas, pats ielēca mūsu mašīnā. Audzinot , mīlot, skolojot un biežāk par ēdienreizes laiku atceroties par suni, no viņa izaugs labs, paklausīgs suns. Mikam ir 1 gads.
Strādājot patversmē katru dienu tu uzzini kaut ko jaunu,nokļūsti situācijā,kad nav izejas,nav arī likuma,jārīkojas uz vietas, jāvadās pēc apstākļiem.
Kad tiek rāts-sodīts suņa saimnieks,kura dzīvnieks klaiņojis, izdarījis pārkāpumus,es vēlētos,lai ierēdņi netaisa apjukušas sejas un nestāsta par valsts likumu nesakārtotību,par to,ka īsti nezin kā jārīkojas! Zvans uz patversmi- ko darām,kā rīkojamies? Nav jau grūti to dzīvnieciņu paņemt,bet saimniekam jābūt sodam vai liegumam par jauna suņa iegādi un turēšanu. Policists pasmaida,saka- slikti rīkojaties, pakrata saimniekam pirkstu, vai arī kārtējā administratīvajā komisijā,pēc 10 brīdinājumiem, uzliek 5 latu sodu. Patversmes palīdzība nepieciešama dienā,naktī,kad saimnieks cietumā, nebaro suni,kad nepieskata dzīvniekus,nedod Dievs,ja atrodam savainotu dzīvnieku, jo tad viņš kļūst par mūsu problēmu,jo neviens nav gatavs maksāt par ārstēšanu. Pārmetumi patversmei par neizdarību. Vai kāds ir pajautājis,cik naudas piešķir dome,cik ilgi, pēc likuma, dzīvniekam jāuzturas patversmē un kas notiek pēc tam?! Ja cilvēki ziedo patversmei,tad tā naudiņa tiek dota dzīvniekam,kuram nav saimnieks, tas miris,zaudējis mājvietu,ģimenē patiešām notikusi nelaime. Darba zaudēšana, šķiršanās no vīra, vai pārvākšanās uz jaunu dzīvesvietu nav argumenti,lai pamestu dzīvnieku. Patversme ir viena,iedzīvotāju daudz, grūti katram līdzi just,kad pašiem jālūdz palīdzība un ne jau dēļ tā,ka netiekam galā,bet dēļ tā,ka cilvēkiem reizēm nav sirdsapziņas un atbildības sajūtas!
Šodien mēs abi ar draudziņu piedzīvojām nodevību un nāvi. Nodevība no saimnieka puses, zaudējums- nāve nebija nekāds traģisks notikums,tas bija vetārsts,kurš iemidzināja otru suni,kas bija pamests kopā ar Draudziņu.Sunītis bija vecs, nodevības un neuzticēšanās dēļ, kļuvis agresīvs,kodis gan barotājiem,gan bērniem,tādēļ cilvēku drošības un paša suņa labad tika nolemts viņu iemidzināt... skumji,bet fakts...

Draudziņš, turpretī, ir jauns, draudzīgs, tikai nav mācīts, tāds- pats par sevi izaudzis suņuks. Kad tuvojāmies viņa būdai, sunītis nerēja, bet smaidīja, viņš ir priecīgs redzot cilvēku, jo tik ļoti viņam tas ir pietrūcis. Labi,ka kaimiņi nākuši pa laikam barot.Sūdzības rakstītas, gadiem nekas nemainījās, tikai jau kādu laiku stāvējusi tukša māja ar diviem likteņa varā pamestiem suņiem. Gan kāds atpazīs tos,kuriem suņi piederēja un man draudēs par to,ka šos cilvēkus nomelnoju. Es rakstu tikai to, ko katru dienu izdzīvoju- nodevības un dažādus likteņstāstus. Saimniekam ir tiesības, personīgās cieņas aizskaršana,nomelnošana,goda un jūtu aizskaršana- tas tikai uz cilvēku vērsts. Bet kā tad ar jūsu četrkājaino draugu,kā ar viņa jūtām un labturību?!

Šoreiz es izmantošu savas cilvēka tiesības un uzrakstīšu kā pieredzēju nāvi,kā bridu pa suņa mēsliem, lai tiktu Draudziņam klāt,kā vēl nedēļām ilgi izzināšu kāds īsti suns ir,lai piedāvātu jaunajiem saimniekiem. Nebūtu šī stāsta, ja katrs būtu savā vietā,būtu atbildīgs,ievērotu likumu un cienītu cita cilvēka darbu un dzīvi.
Citu aizvainot ir ļoti viegli, pārmest, taču pirms tā - skats uz sevi no malas. Kāds tad es esmu pats? Vai rīkojos godīgi,esmu saprotošs un iecietīgs kā to prasu no citiem?
Pieskatiet, rūpējaties par saviem mājas mīluļiem. Ja dzīvē iet grūti- zvaniet uz patversmi,lūdziet palīdzību! Dariet to un neaizmirstiet,ka mēs arī esam cilvēki,neuzveliet savas problēmas uz citu pleciem,jo patversmes ir pārpildītas!
Saulīte smaida...

Laimes, prieka, skaistuma nekad nevar būt par daudz.
Saulītē ielūkojoties liekas, ka pašlaik sunīte ir par sevi pārliecināta, atplaukusi, kļuvusi sievišķīga un manuprāt ļoti pievilcīga. Viņa smaida, skrien kā vējš gar žogu un aprej kaimiņu sunīti Loru, kura gandrīz netiek Saulītei skrējienā līdz. Pateicoties atbalstītājiem Saulīte ēd tikai gaļu un nedaudz sauso barību, jo tā viņai negaršo. Saulīte, mazā viltniece, reizēm iekožas jakas piedurknē un aicina uz spēkošanos. Mīlulīte prot dot ķepu, ja otrā rokā ir siera gabaliņš.:) Saulīte smaida, Saulīte sirdi silda. Sunīte rīt dodas uz klīniku pie Dr. Drapčes, jo rentgens jāuztaisa , lai redz , vai kāja jau sadzijusi. Un ,ja dakteris atļaus, noteikti viņu sterilizēsim. Sakām paldies, un rīt, ņemot līdzi visus jūsu laba vēlējumus, braucam pie ārsta, un zinām, ka viss būs labi!
 

Gada dzīvnieks- pelēkais vilks!

Šogad par gada dzīvnieku esot atzīts pelēkais vilks, un ziniet, ka mums patversmē tāds ir! Ieskatieties Sises brāļa Bārnija skatienā, cik tas nopietns un gudrs. Acu skats saka: " Esmu izdzīvojis, esmu dzīvs un brīvs!" Abi ar Sisi kopā, jo viņi taču ir brālis un māsa. Liekas, ka Bārnijs uzņēmies atbildību par māsu. Reizēm Sise mazgā Bārnijam actiņas. Tā lūk ir ģimene- uzticība un atbildība, kuras mums, cilvēkiem, reizēm tik ļoti pietrūkst...

 Neizplaucis Rozes pumpurs.

Pirmais, ko cilvēki pajautā ieraugot Rozi ir: "Vai tas ir vācu aitu suns? " Nē, nav! Viņa būs daudz skaistāka un gudrāka par vācu aitu suni, tikai bez cilvēku pieņemtā, ārējā izskata standarta. Roze būs gana paklausīga un mīļa. Ja jūs, jaunie saimnieki, būsiet pacietīgi un saprotoši audzinot.Suns nekad nemuks no mājām, ja jutīsies tajās cienīts un vajadzīgs. Ja mājās nav žoga, tad sunim jābūt vietai,kur viņš var būt drošībā, uzturēties, kamēr saimnieks nav mājās.
Pēdējā laikā daudz gadījumu, kad suns, norāvies no ķēdes, sakož saimnieku. Protams, kā parasti ,vainojam suni, ka agresīvs. Mīļie saimnieki, pamēģiniet paši,kā tas ir- gadus desmit padzīvot pāris kvadrātmetros. Arī jūs, izkļuvuši no gūsta , tur nekad vairs negribēsiet atgriezties. Starpība tik tā, ka cilvēks var mutiski, ar valodu, argumentēt un protestēt, bet dzīvniekam ir zobi. Nekad, pat domās neesam pieļāvuši to, ka Roze varētu būt ķēdes suns.Tas nozīmē, ka meklējam saimniekus, kuriem būs laiks un iespēja rūpērties par mūsu Rozīti, pēc labākās sirdsapziņas, un sunītei būs voljērs, vai vietiņa istabā, kur būt līdzās jums.
 

Sodāma vai nosodāma rīcība?!

Vasaras beigās saņēmām zvanu, ka pa šoseju staigā suns, cilvēkiem bail, ka nesabrauc. Veselu mēnesi mēs meklējām sunes saimniekus, atradām, pagāja vairākas nedēļas, līdz saimnieki atbrauca sunei pakaļ. Īsti nesapratām, kādēļ tik ilgi sunīte netika meklēta, bet kad paziņojām, ka viņa ir pie mums, kādēļ bija jāietur tik liela pauze līdz atbrauca pakaļ? Šodien saņēmām zvanu, ka pieklīdis suns kopš Jaunā gada. Aizbraucot pakaļ, izbrīns bija liels, jo suni jau pazinām. Lai pārliecinātos, ka nekļūdāmies, pazvanījām saimniecei, lai pajautātu, vai sunīte nav pazudusi. Jā, esot pazudusi pirms svētkiem, laikam vilciens sabraucis, jo dzīvojot pie dzelzceļa. ???????? Parasti nesamulstu, bet šoreiz esmu stipri pārsteigta.Mērens šoks.Kas notiek ar cilvēkiem? Kādēļ jāņem suns, ja tas vazājas apkārt?! Pie kam- tā ir kucīte, nesterelizēta. Ko darīt? Kā rīkoties? Pārmācīt, iestāstīt, sodīt, vai nosodīt?! Kā var gulēt, ja nezini, kur tagad atrodas tavs dzīvnieks? Vai nevienam sirds nesāp?!!! Joprojām zvani par pieklīdušiem dzīvniekiem vairumā, bet par noklīdušiem dzīvniekiem gan retāk. Gribas teikt tā: Eiropa mūs nesapratīs!

Trīs māsiņas.

 Kā tautasdziesmā: " Mēs bijām-i trīs māsiņas, visas mīļi dzīvojām..." Abas mazulītes ir Rozes māsiņas,kuras šodien mums skaisti iepozēja. Palūkojiet ciešāk, sunītēm aplikti sarkanie, laimes segliņi, ja nu tomēr palīdz tikt pie mājām. Pasē šķirnes nosaukums būs- vilka tipa, jo acīmredzami viens no vecākiem ir bijis vācu aitu suns. Cik cilvēku, tik viedokļu. Vieniem liekas, ka no patversmes paņemts suns ir paklausīgs un pateicīgs, otriem šķiet, ka patversmē tik sliktie suņi atrodas. Mīļo cilvēk,reizēm suns ir tavs spogulis. Ne velti ir teiciens: Kāds saimnieks, tāds suns! Atšķirība tik tā, ka bieži no malas sevi neredzam.Cilvēkiem pietrūkst pacietības un apņēmības. Aizved suni pāris reizes uz suņu skolu, tad apnīk, nav laika, vienkārši negrib vairāk, un tad sākam aprunāt suni, cik tas nepaklausīgs un dumjš. Māsiņu klusā cerība ir abām kopā dzīvot jaunajās mājās. Kuram katram māsas netiks atdotas, jo mums ir svarīgi, lai viņām būtu labi un krietni saimnieki. Lai piedod tie, kam atteikts, jo negribu redzēt,ka mūsu sunītis nav pietiekami pabarots un pieskatīts. Ja sievietei mājās mazs zīdainis un viņa saka, ka esot garlaicīgi mājās, vajagot suni... Lai netur ļaunu prātu, bet- nē. Sunītēm meklējam saimniekus ar privātmāju, ap kuru ir žogs, vai kādu lauku sētu, kurai nebūtu ceļš tuvumā, jo pie ķēdes sunītes gan neļausim turēt. Katram patversmes sunim kaut kur ir tas viņa īstais saimnieks,arī mūsu māsiņām..

Džeka dzīvesstāsts!

 Dzīve iet savu gaitu, visi skrienam, esam aizņemti. Tāda kā spriedze it visā iestājusies, esam kļuvuši neiecietīgāki, cenšamies neiedziļināties citu problēmās. Katram sava dzīve un rūpes...
Protams, teiksiet, ka tas jau tikai suns , ko tad par viņu var uzrakstīt?!
Džekam bērnība bija tik pat saulaina kā daudziem maziem kucēniem. Viņš varēja brīvi skraidīt pa sētu, piedalīties spēlēs kopā ar bērniem, aizmigt un izgulēties , kur pašam labpatikās- bezrūpīga bērnība. Pēc tam, kā jau tas bieži dzīvē notiek, suns sāka traucēt un to pielika pie ķēdes. Protams, ka suņukam vēl jo projām gribējās būt kopā ar bērniem, brīvi pastaigāties, bet viņš bija kļuvis pieaudzis un nebija vairs tik interesants. Būt piesietam pret paša gribu, tas sunim nepatika, jo arī saimnieks aizvien retāk apstājās vai piegāja pie suņa , lai to samīļotu. Sunītis sāka protestēt- rēja , lai pievērstu uzmanību. Kādam tas nepatika un suns par to tika rāts. Daudzi runāja, ka suns ir dusmīgs, bet tā nebija taisnība. Dzīvniekam , tāpat kā cilvēkam , mēdz būt depresija.Viņš jūt atstumtību un nolemtību, noslēdzas sevī un paliek nīgrs vai apātisks. Aizbraucot Džekam pakaļ pavērās baisa aina. Suns piesiets pie ķēdes, netīrā malkas šķūnī, kura lielāko daļu aizņēma tukšas plastmasas alus pudeles. Suns, ierāvies šķūņa stūrī, gulēja, trīcēja un rādīja mums zobus. Sākumā likās, ka viņš ir agresīvs, bet kad ieraudzījām kaklā ieaugušo ķēdi, pārņēma neizsakāms žēlums pret dzīvnieku. Kādas gan neizturamas sāpes tas cietis mēnešiem ilgi... Džekam tika veikta smaga operācija. Suns tagad ir vesels, dzīvespriecīgs, gudrs un krietns sargs. Kad ar viņu parunājas, suns smaida kā teikdams:" Viss kārtībā, man ir labi, jūtu, ka esmu kādam vajadzīgs." Viņš pieglaužas klāt, kad to glāsta un bužina, un jūsos veras saprātīgs un nosvērts brūnu acu pāris. Acis esot dvēseles spogulis, tad mēs zinām , ka Džeka dvēsele ir ļoti laba un sirsnīga, tīra un atvērta cilvēkam, kaut gan pāridarījums ir bijis nežēlīgs. Džeks prot stāvēt pie ķēdes, protams ap kaklu esot kārtīgai kaklasiksnai, viņš tiek vests staigāt.Džeks varētu dzīvot kādā lauku sētā- būtu gan draugs,gan sargs, jo diez vai pilsētas dzīve sunītim būtu piemērota. Džeks ir īsts lauku zēns, un ja viņš naktī gribēs riet uz kādu, tad laukos protokolu viņam neviens nesastādīs, bet pilsētā gan tā var gadīties.Džeks ir ļoti, ļoti, ļoti labs suns. No sirds vēlam atrast labus saimniekus!

Uguntiņa māju meklējumos!

Strādājot patversmē ilgus gadus, mēs iepazīstam daudz cilvēku. Nevaru pārstāt brīnīties par cilvēku vienaldzību un bezatbildību. Ja par veciem dzīvniekiem saka, ka tie aizejot no mājām nomirst, tad ko dara jaunie dzīvnieki aizejot vai noklīstot?! Cik atrunu un cik iemeslu , lai dzīvnieku nemeklētu. Nezinām par patversmi neko, ne adresi, ne telefonu, pacietīgi nedēļām gaidām, kad dzīvnieks pats atgriezīsies mājās. Nevar būt, ka nav neviena cilvēka, kas neatpazītu šo suņu meitenīti, bet klusējam kā zvērestu nodevuši.Ko vēlamies ar to panākt?!
Mazā Uguntiņa jau trešo mēnesi dzīvo patversmē un ir ļoti skumji, ja cilvēks meklē pazudušas atslēgas, fotoaparātus, somas, bet te- dzīva dvēselīte nav nevienam vajadzīga.
Raksturs sunītei ir fantastisks- paklausīga, enerģiska, dzīvespriecīga un kārtīga. Smejot viņu saucam par mazo Ferarri, Uguntiņu, mikrohaskiju un, ka Ķeguma elektrostacija nobāl mūsu nenogurdināmās Uguntiņas priekšā. Sunīte ir aktīva dzīvesveida piekritēja. Ja iet uz mežu staigāt, tad stundu bez atelpas un ,nākot mājās, vedējam mēle pār plecu,bet Uguntiņa tik smaida.
Ideāls ģimenes suns, neglēbjama optimiste, kaut jādzīvo patversmes būrī. Uguntiņa zin, ka jāpaciešas un tad nāks tas īstais un vienīgais cilvēks, un tad, kā mazu piedzīvojumu, esot ģimenes lokā, sunīte atcerēsies dzīvi patversmē.

Kārtējo reizi varam pārliecināties , ka cilvēki nav gatavi uzņemties atbildību un rūpes par dzīvnieku . Sunītis paņemts ģimenē kā kucēns , pašu lolots un audzināts . Ieklausoties saimniekā liekas , ka briesmīgāka suņa vairs nav uz pasaules . Ko tik mazais nebēdnis nedarot , graužot , šad tad piečurājot istabu , dārzā bedres rokot utt . Es gribētu pajautāt , vai cilvēks tiešām ir izdarijis visu apmācot sunīti , vai varbūt pietrūkusi pacietība ?! Nu kurš kucēns , varbūt ir izņēmumi , izaug bez ''mazajiem nedarbiņiem '' ?! Arī par peļķi istabā , nav pareizi suni par to rāt un sodīt , jo kad jūs iziesiet ar sunīti ārā , suns labi atcerēsies jūsu rājienu par piečurato istabu un sapratīs , ka slikti darījis , tad ārā jūsu klātbūtnē baidīsies čurāt , jo jūs taču viņu pamatīgi nostrostējāt par to un kamēr suns saprot , ka ārā labi kārtoties , bet iekšā slikti , paiet laiks un vajadzīga pacietība . Ja esat bez gala pedantisks un nevēlaties ieguldīt savu laiku audzināšanā , neņemiet kucēnu , jo ir dažādi raksturi , temparementi , uztveres , tā pat kā cilvēkiem un ne vienmēr tie rezultāti ir viegli un ātri sasniedzami . Sunīša augums ir neliels , var dzīvot arī istabā , protams , ja būtu māja ar krietnu žogu , kur skrienot pa sētu , mazais varētu izlādēt savu iekrājušos enerģiju , būtu vēl labāk ! Ja jums ir krāšņs puķu dārzs un angļu mauriņs , tad padomājiet vai vajag jums šo mazo delveri , kurš dauzoties var nolauzt kādu retu puķi , vai zālājā izrakt kādu bedrīti ! Priecāsimies par saimnieku - īstu dzīvnieku mīli , kurš uzņems kucēna nedarbiņus ar sapratni un audzinās ar pacietību un mīlestību šo dzīvespriecīgo suņuku !!
Mare ir gadu jauna suņu meitene , ņemta no mums un pēc pusgada atvesta atpakaļ . Izrādās , ka pēc saimnieces novērojumiem sunītei nepatīkot vīrieši un esot trauksmaina un sabijusies ! Negribu vainot saimnieci , jo reizēm tā ir , ka nav kontakta ar suni , tad ir divas izejas vai nu māca suni , vai atdod kādam, mūsu gadījumā , atgriež patversmē ! Mēģināsim meklēt mājs , kur sunīte jutīsies labi un nebūs satraukusies , jāmeklē cēloņi , kādēļ tā ir . Pie pavadas Mare iet labprāt , ar mantām spēlējas , labāk sunīte justos ģimenē , kur daudz cilvēku . Dzīvniekiem tā pat kā cilvēkiem ir dažādi raksturi un dzīves uztvere . Daudzi , kuri atvesti uz patversmi , jau no pirmās minūtes jūtas kā mājās , starp savējiem , citi pārdzīvo un ejot pastaigā , jūtas labi , atveras , tikai aiz patversmes vārtiem . Sunīte ir skaista un sievišķīga , mīļa un pagaidām nobijusies . Mare pamazām nomierinās un iepazīst apkārtni , un ļoti cer uz labām mājām , kā visi pamestie un nodotie , kuri cer uz lielo brīnumu - savām mājām !
Vairākas dienas pa pilsētu skraida attēlā redzamais suņu puika , ar sapinkājušos kažoku . Liekas , ka zinu , kam pieder suņuks , bet adresi nezinu . Tā ka pacietīgi , kopā ar suņu puiku , gaidīsim atbildīgo saimnieku , kurš jau trīs dienas nav pamanījis , ka suņuks nav mājās . Kā tad mums patversme ir bezizmēra , bet pienāks brīdis , kad vietu nebūs un ko tad ?!!!!!!
Zuze ir tikai gadu jauna un līdz šim visa dzīve viena vilšanās. Sunīte piedzimusi un uzaugusi kapos, jā jā, nepārteicos, Meža kapos, Rīgā, kur viņas māmiņa joprojām diemžēl dzīvo. Sunīte ir ļoti dzīvespriecīga un gudra, ir jau viņā tāda piesardzība, jo cietusi no cilvēka rokas. Zuzes uzticību var iemantot ar mieru un laipnību un ja viņa jums uzticēsies, tad draugs uz mūžu. Zuze ir ļoti skaista, sievišķīga, taču, ielūkojoties viņas acīs, var redzēt izmisumu un satraukumu, neizpratni. Tāpat ir ar cilvēku, ka grūti pierast pie pārmaiņām, bet cilvēkam ir draugi, radi, psihologs un dažādas citas iespējas tikt uzklausītam un saņemt palīdzību. Zuzei esam tikai mēs un Sise un ar to ir par maz, lai suns būtu laimīgs un justos novērtēts. Cilvēki neprot un negrib saprast dzīvniekus un tādēļ tos pamet, žēl, bet fakts. Mīliet dzīvniekus tā pa īstam no sirds un jūs kļūsiet labāki un sirsnīgāki un daudzas lietas liksies savādākas un vērtību skala arī pamainīsies
 Arī Regai dzīvē nav paveicies , jo saimnieki devās peļņā , bet sunīti pameta uz ielas . Rega ir ļoti mīļa un saprātīga , situāciju ,par nonākšanu patversmē , uzņem mierīgi . Viņai patīk braukt ar mašīnu un protams par glāstiem un pastaigām sunīte ir sajūsmā . Sirsnīgs sunītis , tādai pašai ģimenei !
Sisītei jau no dzimšanas nav priekšējā kājiņa, taču viņai tas netraucē skriet, dauzīties un spēlēties ar mantām. Sunīte ir ļoti kārtīga un labi ievēro teritoriju, pa patversmi viņa staigā brīvi, sāk jau pamazām sargāt un riet, ja kāds iebrauc patversmē. Sisītei ļoti patīk peldēties, ja viņas baseinā nav ūdens, tad sunīte peldās gan spainī, gan bļodā, ja tajā tik ir ieliets ūdens. Par sunītes skaistumu būtu lieki runāt, jo viņa ir pati smaidīgākā patversmes iemītniece. Sisītei ir tikai 10 mēneši. 
Mēs neesam tiesīgi lemt otra likteni, jo neviens nezin, kas ar viņu var dzīvē gadīties. Varam runāt par suņu socializāciju, bet nedrīkstam aizmirst par dabas doto raksturu, ko neviens nevaram izmainīt, bet varam tikai viens otram pielāgoties, izprast viens otru un mierīgi līdzās pastāvēt. Cik cilvēku, tik raksturu, un tāpat ir ar suņiem. Mēs- cilvēki reizēm gribam par daudz un mūsu prasības ir pārspīlētas. Suņa socializācija- tas ir kā rāmis dzīvniekam! Cilvēkos riet nedrīkst, kad suns ēd Jūs gribat bāzt rokas viņa bļodiņā utt., un tā jo projām. Ziniet, ja suns uzrūc ēdot, tad pareizi vien ir, jo es arī negribētu, ka kāds dzer no manas kafijas tases, vai nogaršo manas pusdienas. Piekrītu, ka sunim jāmāca būt paklausīgam, ko viņš drīkst un ko nedrīkst darīt, taču vienmēr būs kāds izņēmums, un mums būs jāiemācās ar to sadzīvot. Tobītis ir kārtīgs lauku suņuks, draudzīgs, bet ja vajag, tad var arī uzriet, satiekoties ar citiem suņiem viņam var būt savs viedoklis, taču suņuks nav agresīvs. Palicis bez mājām, un vēl arī slimība Tobīti piemeklējusi, taču , paldies Dievam, audzējs nav ļaundabīgs. Tas netraucē suņukam būt aktīvam, skriet, riet un dauzīties. Lai arī Tobītis ir vienkāršs lauku zēns, viņam tik ļoti patīk pastaigas, un kad viņu ķemmē, par glāstiem suņuks pretī dod vienu krietnu buču uz vaiga! Darīt labu nekad nav par vēlu. Jā, teiksiet, ka nav pārāk glīts skats uz Tobīša audzēju, bet ja viņam tas netraucē dzīvot, vai mēs esam ko tiesīgi izlemt? Vai arī varam dot viņam iespēju dzīvot un būt mīlētam un vajadzīgam...
 

Gadu jaunā laika Kaija nebūs mājas sargs, bet gan ģimenes draugs. Raksturs sunītei draudzīgs, nedaudz pat kautrīgs.