Suņu dāmas Žuljēnas laimīgais stāsts

Labdien!

Vīrs teica , ka saņēmis ziņu no Jums ar apvaicāšanos par Žuljēnu, jeb kā mēs ikdienā mazo luteklīti saucam - Žu-Žū. Vārdu nemaz nemainījām, tādai smalkai jaunkundzītei šāds vārdiņš ļoti piestāv. Luteklītei Žu-Žū klājas, domāju, ka ļoti labi.
Pirmajā vakarā, kad viņu pārvedām, sunīte bija tāda domīga, ieņēma vietu uz savas sedziņas un tik pat kā nekustējās. Mūsu lielais suns ar tā vienaldzīgi viņu uztvēra.
Tā kā mūsu lielajam ir kupla aste, mēs ar vīru jokojām, kāda nez tā būs ŽuŽū, jo redzēt to nevarējām, tā kā aste bija dikti iespiesta starp kājām. Taču nākamajā rītā, mums par lielu prieku, sunīte mūs ļoti priecīgi sagaidīja un nodemonstrēja, ka viņai ar ir kupla aste (komplektā ar kičīgajām ausīm – ļoti fifīgs kopsakats! :) Mums bija skaidrs, ka viņai pie mums iepaticies.
Mēs bijām pārsteigti par to, kā viņa ar mums runājās, nebijām dzirdējuši, ka sunīts māk vīterot kā tāds putniņš!
Pirmajās dienās sunīte uzvedībā bija ieturēta, lielais suns viņu arī bija pieņēmis, bet vēl tāds vienaldzīgs. Arī ēdamtrauciņi viņai sākotnēji bija pagaidu, jo nezinājām, cik lielus vajag. Bet tad, kad nopirkām viņai jau īstos traukus, viņa momentā saprata, ka tie ir viņas un, kad lielais piegāja pie viņas traukiem, šī sāka dusmīgi rūkt! Mēs bijām augšpēdus!!! :)
Turpmākās dienas izvērtās tā, ka Žu –Žū jau sāka iekarot pozīcijas un demonstrēt, ka ir vismīļākā, leca lielajam sunim kažokā, un šis - muļķītis, no viņas sāka baidīties. Kaut gan jāsaka, viņam bērnības trauma no mazajiem, jo mammai ir taksis un, ciemojoties pie viņiem, taksis bija iedzinis lielajam respektu un bailes. Tā nu bija arī tagad - tāds kā respekts un bailes. Mēs ar vīru kļuvām bez maz vai bēdīgi, ka tā izvērties, ņēmām viņam draugu, bet te- monstriņš. Uztraucāmies, ka lielajam neizmainās psihe. Taču Žu –Žū ir ārkārtīgi gudra un saprot, kad un ko aizrāda. Aizrādījām, ka nav labi tā uzvesties, un rādījām, ka mums viņi ir mīļi abi - situācija mainījās. Nu viss ir nokārtojies, abi ir sadraudzējušies, kur viens – tur otrs.
Sunīte mums ir arī liels sargs un malacis, ka bezjēdzīgi (nu suņi jau tā nedomā) nerej, t.i., piemēram, kad kāds suns iet mūsu mājai garām.
Kā jau meiča būdama, Žuljēna ir dāsna uz buču dalīšanu un šiverēšanu pa virtuvi.
Pagaidām vienīgā problēma ir tā, ka dīvaini uzvedās staigājot pa ielu – visu laiku spiedz, rej, rājās, izdod dīvainas skaņas. Nevarētu teikt, ka tas viss no kādām bailēm, taču grūti spriest. Varbūt vienkārši viņai tas ir varens piedzīvojums. Garākās pastaigās dodamies pie jūras. Pievienoju pāris foto no šādas jūras pastaigas.
Vienvārdsakot, mēs visi esam priecīgi!

Ar cieņu, Edita