|
 |
|
|
|
Laimīgs stāsts par Tīģeri |
 Mani
sauc Tīģeris, esmu bulterjera meitene, kura gada
vecumā ar Tukuma patversmes palīdzību atrada
jaunas mājas, mājas ar lielo M, mājas, kurās
esmu gaidīta, pabarota un ļoti, ļoti mīlēta.
Mans stāsts laikam jāsāk ar piedzimšanas brīdi,
vai pirmo brīdi, ko atceros. Tas bija noticis,
es no kādas siltas un patīkamas vietas nokļuvu
kaut kur citur. Sākumā man bija auksti, es biju
nobijusies, bet, kad mani pielika pie kaut kā
silta, garšīga, garšīga, es nomierinājos un
sapratu - sveika, pasaule, es esmu klāt!
Vienu dienu, kad es pirmo reizi ieraudzīju
pasauli, ēdu gardu mammas pieniņu un mani, tāpat
kā pārējos 7 brālīšus un māsiņas, aprūpēja mūsu
saimniece. Mēs dzīvojām siltumā un paēduši,
taisījām migas, sildījām viens otru, sākām
staigāt, rotaļāties, košana otram ausī mums
patika vislabāk. Toreiz vēl nesapratām, ka
pasaule, kurā dzīvojam ir daudz lielāka par
dzelzs būri, kurā mūs turēja…
Kādu dienu mūsu mammas māsai arī piedzima kucēni
un, tā kā mūsu kļuva daudz, mūsu dzīvē sākās
nedienas. Saimnieces iecere izpārdot kucēnus
neizdevās, mūsu brālēnus un māsīcas pirka labāk
nekā mūs, mēs augām arvien lielāki, būrī kļuva
arvien šaurāk, turklāt mums sāka pietrūkt ēdamā.
Tajos nedaudzajos brīžos, kad mūs palaida ārā no
būra, mēs bijām laimīgi, mēs aizmirsām par
kurkstošajiem vēderiem, skrējām, spēlējāmies kā
vien mācējām, bet, kad atgriezāmies būrī, nācās
saspiesties arvien ciešāk. Pienāca brīdis, kad
no mūsu būra tika pārdoti trīs kucēni un mēs
palikām pieci, mēs nemaz neskumām, jo vietas
kļuva vairāk. Lai gan ēst mēs dabūjām arvien
retāk, vēderi jau sāka pierast pie bada, un
vairs tik ļoti nekurkstēja. Brāļi un māsas mani
diez ko nemīlēja, es biju tīģerkrāsas, viņi
balti, varbūt tāpēc? Nezinu! Bet, lai cīnītos
par izdzīvošanu, man nācās kļūt veiklai un
lunkanai, man pašai likās, ka es varu uzrāpties
pa būra malu augšā un pastaigāties pa būra
jumtu, bet brāļi to dzirdot, par mani smējās. Es
zināju, ka ja man būtu iespēja tikt no šejienes
ārā, es uzlēktu uz saimnieces galda un atnestu
brāļiem un māsām ko ēdamu, bet viņi man neticēja
un, ja godīgi, man arī nebija tādas iespējas. Tā
nu mēs augām arvien lielāki, būrī nemaz vairs
nebija vietas, mans dupsis bija nosēdēts līdz
jēlumam, pārējiem tāpat. Mūs, mazākos, lielie
brāļi iespieda arvien dziļāk stūrī, bet es uz
viņiem nedusmojos, jo tā bija cīņa par
izdzīvošanu. Es jau arī nebiju nekāda labiņā,
kad mums iedeva novārītus graudus, es riju
pilnām mutēm, kaut nevarēju norīt, tāpat riju,
lai man tiktu vairāk, lai es izdzīvotu! Bet,
reiz, kad bijām izlaisti uz balkona, es pa
spraudziņu ieraudzīju kaut ko zaļu visapkārt,
man nebija ne jausmas, kas tas ir, bet es
zināju, es ļoti, ļoti, ļooooooti cerēju, ka reiz
es to uzzināšu…
 Ar
katru dienu mums arvien vairāk pietrūka vietas,
mēs nemaz vairs nekustējāmies, jo nebija spēka.
Dienas mēs vadījām strīdoties, ko katrs no mums
var vai nevar, bet, kad satumsa, mēs katrs pie
sevis savos sapnīšos redzējām plašumus un pilnas
bļodas…
Kādu dienu pie mums atnāca saimniece un paņēma
prom visus manus brāļus un māsas, sākumā domāju,
cik tas ir jauki, man tagad ir vairāk vietas,
bet, vakaram tuvojoties man uzmācās skumjas,
palika auksti, nebija pie kā piespiesties,
nebija ar ko pastrīdēties, es biju palikusi
viena. Vēlāk uzzināju, ka saimniece brāļus un
māsas atdevusi patversmei, kur viņiem sameklētas
jaunas mājas. Kopš brāļi un māsas bija prom,
saimniece ļāva man pastaigāties pa dzīvokli,
apciemot mammu un viņas 2 māsas, kuras dzīvoja
būros. Es no prieka slapināju ik uz soļa, bet
saimniece nezin kāpēc par to dusmojās.
Kādu dienu pie mums atbrauca ciemiņi, saimniece
ar viņiem runājās, atļāva man iznākt un
sasveicināties, es biju tik priecīga, es lecu
klēpī, rādīju, kā māku slapināt, man ļoti labi
sanāca. Svešie cilvēki mani glāstīja, bučoja,
pat paņēma klēpī, samīļoja!!! Kā es gribēju, lai
šīs rokas mani mīļo mūžīgi, es biju tik laimīga,
līdz saimniece palika dusmīga un svešiniekus
padzina no mājas. Es sabēdājos tik ļoti, cik
vispār ir iespējams sabēdāties. Saritinājos
kamolītī un mēģināju domās atsaukt jauko
satikšanās brīdi.
 Nākamās
dienas notikumi bija tik spraigi, ka es pat
neatceros precīzu to secību. Pēc manis atbrauca
laipna sieviete, viņu sauca Simona, saimniece
ļoti pārdzīvoja, bija ļoti satraukusies, viņai
es patiku, viņa atdeva mani Simonai un mēs
devāmies man nezināmā virzienā. Mēs abas bijām
kaut kādā būrī, kas rūca un nemitīgi šūpojās,
man palika slikta dūša, Simona mani paglāstīja,
nomierināja, es biju satraukusies, nesapratu,
kas ar mani notiek, es raudāju, bļāvu, bet būris
turpināja šūpoties un kratīties. Es vairs
neatceros, cik ilgi, bet likās, ka tas ilga
veselu mūžību, līdz viss norima. Simona mani
samīļoja un manu siksniņu atdeva mīļās rokās,
kuras biju satikusi savā iepriekšējā mājā. Bet,
es biju tik ļoti sakreņķējusies, ka nespēju būt
priecīga. Mēs atkal iekāpām citā būrī un tas
kustējās, šūpojās gluži kā pirms tam. Man atkal
palika slikti, es ieraudājos un viss norima.
Durvis atvērās un es izkāpu uz zaļa, mīksta
paklāja, čivināja putni, šalkoja mežs, spīdēja
spoža, silta saulīte – es biju tajā lielajā,
zaļajā pasaulē, un man kliegt no priekiem
gribējās un man gribējās, lai visi mani brāļi un
māsas redz, ka es esmu te! Es sāku no priekiem
lēkāt, man likās, ka manas ķepas neskar zemi, es
liiiidooooojuuuuuu! Tāda bija mana pirmā
saskarsme ar ārpasauli – to smaržu es atcerēšos
līdz
mūža galam, jo nekas nesmaržo tik jauki, kā zaļa
pļava, mežs un BRĪVĪBA! Nekas uz pasaules nav
tik jauki kā būt paēdušam! Nekas uz pasaules nav
tik svarīgs, kā mājas, Tavas mājas, Tava ģimene
un mīlestība…
Tagad man ir ģimene, man ir divi šķirnes brāļi,
mums ir fantastiskas rotaļas un spēles, mēs
skrienam, lecam, cīnāmies par mantiņu, bet man
vairs neviens nedara pāri! Es esmu paēdusi, es
māku paciesties un neslapināt mājā! Es tiekos ar
saviem brāļiem un māsām, kuriem arī ir savas
ģimenes un viņi vairs man nedara pāri, jo ir
paēduši!
Es ļoti novērtēju, kā man ir paveicies, es
saviem jaunajiem saimniekiem esmu lielisks
sargs, es sargāšu savu māju, es neļaušu to man
kādam atņemt! Es esmu laimīga!
Ar lielu pateicību un platu mēli
nolaizu Simonai degunu,
Tīģeris.
p.s. Jūs gan jau gribējāt man pajautāt, kāpēc es
esmu Tīģeris? Mani saimnieki stāsta, ka, atvedot
mani mājās, esot vēlējušies pēc iespējas ātrāk
nomainīt manu vārdiņu, lai man vairs nebūtu
jādomā par to, kā esmu dzīvojusi līdz šim, bet
neko sakarīgu neesot varējuši izdomāt, tāpēc
esmu Tīģeris! Un man tas patīk, jo Tīģeris ir
liels un ietekmīgs zvērs, Tīģeris ir lunkans, nu
gan jau ne tik ļoti kā es, bet runā, ka nedaudz
ir, viņš lec nedaudz sliktāk par mani, bet,
ciešami, unnnn…. Tīģeris ir strīpains, gluži kā
es!
p.p.s. Mīļais Cilvēk, es visu patversmes suņu
vārdā lūdzu Tevi, dod mums iespēju Būt Tavam
labākajam draugam un Tu iegūsi vislabāko draugu
uz pasaules! Apsolu!
|
|
|
|
|
|
|