Teda pasaka

Stāsts par Tedi – vidēja auguma garspalvainu krancīti ar labu sirdi un priekšzīmīgām sarga īpašībām – līdzīgs Ziemassvētku pasakai.
Tedis ar saimnieces mazmeitu
Sagadījās, ka jaukiem lauku māju saimniekiem decembra sākumā nomira ilggadējais četrkājainais draugs un vienreizējs sargs – kollija un vācu aitu suņa jauktenīte Unda. Viņi šaubījās, vai vispār uz pasaules var būt vēl jaukāks, gudrāks un talantīgāks dzīvnieks kā šī sunenīte. Taču tā kā māju nevarēja atstāt bez sarga, abi devās uz Tukuma dzīvnieku patversmi cita līdzgaitnieka meklējumos. Tālāk viss ritēja kā sirsnīgā bērnu stāstā par dzīvniekiem...
Līdzko saimniece tuvojās Tedim, viņš ar ķepām apķērās sievietei ap kāju. Saimniece momentā nolēma – jāņem suns, kurš pats viņu izraudzījies. No šī mirkļa sākās Teda īstā, laimīgā dzīve. Jau kādā no tuvākajām dienām suņuku uz jaunajām mājām aizveda Simona Grundule no Tukuma patversmes. Pa skaisti nosnigušu meža ceļu suni aizvizināja uz īstu lauku sētu. Un līdzīgi kā Ziemassvētku stāstā pieklājas, nokļuva omulīgā svētku gatavošanās rosībā: visapkārt smaržoja pēc tikko ceptām piparkūkām, rūga mīkla speķa pīrāgiem un uz malkas plīts sautējās skābie kāposti.
Tedi apskatīt un ar viņu iepazīties sanāca pārējā četrkājaino kompānija. Vispirms saimniekiem blakus nostājās un rozīgo deguntiņu izslējis, jauno iemītnieku cieši noskatīja Bumbulītis – maziņais, ašais mājas zvaniņš. Un nodomāja, nez kā būs. Par ēdienu neuztraucās, tā vienmēr pieticis. Vairāk viņu darīja nemierīgu, vai tikai jauniņajam netiks visvairāk uzmanības. Bumbulītis nav kašķa cēlājs, bet jau no mazām dienām saimniekiem pa priekšu grozījies un gribējis pirmo vijoli spēlēt. Vecā sunenīte izcēlās ar inteliģenci un Bumbuļa amizantos izgājienus neņēma galvā. Tāpēc suņuks bija neizpratnē, vai tik mājas kārtība turpmāk paliks nemainīga. Ap istabas stūri ziņkārīgu skatu jaunatbraucējam uzmeta arī skaistie un laiskie kaķi – garspalvainais Peksis un koši rudais Muris.
Taču Bumbuļa raizes izrādījās veltīgas un arī kaķi par suni drīz zaudēja interesi. Kad Tedis aprada ar jauno, lieliski iejutās jaunajā vietā. Un arī sargāšanu pildīja ar lielu atbildības sajūtu, par paklausību tāpat nebija saimniekiem jaraizējās. Un Ziemassvētku vakarā, kad vienuviet sapulcējās visa dzimta, par Tedi runāja ar lielu prieku. Saimnieki uzskatīja – atkal palaimējies tikpat labsirdīgs, priekšzīmīgs un paklausīgs suns kā Undiņa.
Prieks pildīja arī Teda sirdi, kad šo savam liktenim trepju telpā atstāto krancīti tagad tā uzmana. Viņš saprata, ka atradis savu laimes ostu un novēl arī citiem patversmju dzīvniekiem sagaidīt tikpat jaukus saimniekus.
 

Stāsts par Tedi ir tikai viens no daudziem, kuram ar patversmes darbinieku gādību bija lemts izdzīvot – nenomirt badā vai neaiziet bojā no kādas cilvēku cietsirdīgas rīcības. Šis gadījums uzskatāmi pierāda, ka patversmju iemītnieki ir tikpat sirsnīgi kompanjoni kā mājās augušie dzīvnieki. Galvenais – atveldzēt viņu sirdi un dot iespēju sevi pierādīt.

Teda pārdomas un pirmos iespaidus jaunajā mājvietā pierakstīja izdevuma „Praktiskais Latvietis” žurnāliste Dace Deksne.