Šēras stāsts, jeb ''Mīlestība no pirmā acu skatiena...''

07.07.2009

Man nekad nav bijis suns! Ar kaķiem draudzējos, tie manā dzīvē bijuši vairāki, bet ar suņiem manas attiecības vienmēr ir bijušas uz “Jūs”. Kas notika šoreiz – nevaru pat izskaidrot. Atverot laikraksta “Diena” kādu janvāra numuru, manī no fotogrāfijām raudzījās divas jaukas suņu māsiņas. Viss! Es zināju – vienu no viņām man vajag! Kāpēc? Nezinu! Vienkārši jutu, ka tas varētu būt MANS suns...
Domāts – darīts. Pa tālruni viss tika sarunāts, atlika tikai braukt mazajai suņu meitenei uz Tukumu pakaļ. Pa tālruni ar “suņu Dieviņu” Simonu vēl tika saskaņotas pēdējās detaļas – kāds ēdiens suņukam vajadzīgs utt.
Iebraucot Tukumā tika meklēts Simonas ieteiktais veikals un tad... griežoties veikala stāvlaukumā, automašīnai nolūza priekšējais ritenis. Tā! Te nu bija mūsu jaukais brauciens pēc sunīša! Zvanījām Simonai lai pabrīdinātu, ka nezinām cikos, kā un ar ko, bet suņukam pakaļ būsim! Par lielu atvieglojumu izrādījās, ka turpat vien ir autoserviss. Kamēr mūsu mašīna tika remontēta, sievas māsa mūs aizveda uz patversmi. Un redz – laikam jau tieši tā tam vajadzēja notikt, jo tieši es biju tas, kurš savu suni turēja rokās, kad viņa tika vesta prom no patversmes...
Pirmā tikšanās? Viss bija kā nākas! Es tiku sabučots un samīļots tā, ka man neradās ne mazākās šaubas par to, ka es rīkojos pareizi! Mazā jaunkundze tika nokristīta par Šēru. Jau no pirmajiem brīžiem bija skaidrs, ka ar mums suns jūtas droši, jo, lai kur mēs ietu, viņa visu laiku centās neatpalikt ne soli. Tā tas ir vēl joprojām. Mums nav jābaidās par to, ka Šēra varētu aizbēgt vai klāt skrienot kādu sabaidīt, jo cilvēki viņai, acīmredzot, savulaik ir gana daudz pāri nodarījuši, lai neuzticētos kuram katram un attiektos pret cilvēkiem ar neuzticību. Ar mums kopā gan viņa nebaidās! Viņa ir sapratusi, ka viņu mīl, par viņu rūpēsies. Viņa saprot arī to, ka mūs ir jāsargā. Godam māk sadzīvot arī ar melno kaķeni Džūnu, kura gan sākumā savas ķepiņas centās pavicināt, bet sapratusi, ka no Šēras viņai briesmas nedraud, nu jau tīri draudzīgi provocē uz kopīgu spēlēšanos.
Laikam jau pašā sākumā Šēra tomēr nebija īsti pārliecināta, ka vēlamies viņu paturēt, jo bija pagrūti iemācīt viņu braukt mašīnā – tas viņai izraisīja izmisuma pilnas emocijas. Taču nu jau tikpat kā par ieradumu ir kļuvuši braucieni uz Bolderājas jūrmalu un mežu, kur var izskrieties pēc sirds patikas.
Mēs esam ļoti priecīgi, ka viss ir sanācis tieši tā un mūsu ģimenē ir ienākusi Šēra – šī mīļā, uzticīgā, gudrā, paklausīgā, dzīvespriecīgā un emocionālā sunīte. Vērojot viņas uzvedību mums gribētos domāt, ka arī viņa par to ir ļoti priecīga un savam liktenītim par mums pateicīga! :)