01.09.2009

Sveika Simona un visi Tukuma patversmes labie cilvēciņi, un, protams, iemītnieki!
Ir jau aizritējuši pieci brīnumjauki un silti mēneši, kopš esmu savās mājās. Tā pat pārējos iemītniekus uzskatu jau par saviem brāļiem un māsām, lūk pierādījums tam:
Rondiņai ir tik silts puncītis, ka man ļoti patīk pasildīties pie tā un tā paiet arī ātrāk laiks, kad esam mājās palikuši vieni paši.

Līdzko ir kāds mājās pārradies, nemaz neiebilstu pagulēt trijatā:

Nav jau tikai tā, ka guļam vien, laiku palaikam jau arī čakli pastrādājam. Tā piemēram, taisījām vasaras dārzu ar kamīnu, kur manai mammai nosvinēt apaļo jubileju un domāju, ka sanāca labi:

Un to jubileju nosvinējām ar, bija sabraukuši tik daudz cilvēku, ka kārtējo reizi tas lika manai sirsniņai pukstēt straujāk, bet tev Simona jau tā pat ir skaidrs, ka nu nepatīk man tie daudzie cilvēki, man tas uzdzen bailes. Mana mamma gan priecājās, viņa tos sauc par saviem mīļajiem cilvēkiem, nu ja tā tas ir, tad lai jau viņai ar tiek kāds prieks, labi ka tā dzimšanas diena tik reizi gadā.
Pēc lieliem darbiem neizpaliek vakara duša, bet tas siltais ūdentiņš man ļoti patīk, patīk arī vērot kur viņš aiztek. Nu tāds es izskatos, kad esmu pavisam slapiņš hahaha.

Tepat kaimiņos dzīvo trīs daiļavas, nez kapēc tieši šomēnes man biežāk gribējās tur paciemoties, jāatzīst, ka tas laiks tik ātri paiet, ka pat pats nemanīju, ka aizrit jau visa diena. Ātri vien tika izlemts, ka tam būtu jāpieliek punkts. Tā nu es nonācu klīnikā, kur jutu tikai šprices dūrienu, kad jau gulēju saldā miedziņā. Kad pamodos un atgriezos mājās, pie kaimiņu daiļavām kaut kā vairs negribas iet.
Ir arī kāds priecīgs notikums, mūsu četrotnei ir pievienojusies kaķenīte Nika. Viņu atveda no mammas darba vietas teritorijas, tur viņa laikam bija arī piedzimusi, jo cilvēkus nepazina un nepazina arī mūs četrkājainos, likās tāda dīvaina, kā meža meita. Tagad tik sāk iejusties. Es jau nekko nesaku, tik man nepatīk ka viņa grib iekāpt manā gultā, es viņai ātri vien ierādīšu savu vietu. Bildes ar viņu vēl nav tapušas, bet nākamā reizē, gan centīšos ar viņu kopā nobildēties.
Šai reizītei tas arī viss un sūtu jums visiem slapjas jo slapjas bučas, atttāāāa :)
 

Sveika Simona un pārējie labie cilvēciņi, kas par mani rūpējās laikā, kad atrados Tukuma dzīvnieku patversmē. Es biju Larijs, bet tagad esmu RUDIS, tas laikam pateicoties manai rudajai spalvai.

Jau no 26. marta atrodos savās jaunajās mājās Ropažu novadā. Es dzīvoju privātmājā, bet es neesmu šeit vienīgais iemītnieks. Mana lielākā draudzene ir dalmāciete Ronda, kura par manu ierašanos nemaz nepriecājās, jo tagad mums jādala saimnieku uzmanība. Labi satieku arī ar suņu lielajiem puikām Reketu un Rio. Ne īpaši man patīk Riko, tas atbrauc šeit no Ogres šad tad brīvdienās, bet to, ka viņš sirgst ar Napoleona slimību, tas nu ir skaidrs, tad tik starp mums dzirksteles šķīst.

Pirmās nedēļas mani baigi lutināja, rājienu vispār nesaņēmu, bet tagad mani saimnieki man sāk ierādīt ko drīkst un ko nē, to it kā saucot par audzināšanu. Es jau lielus nedarbus nedaru, grauzt es vispār neko negraužu, ja nu vienīgi pa pagalmu staigājošu cāli. Par pārtiku mums ar saimniekiem ir mazliet atšķirīgs viedoklis, to ko viņi man dod es labāk noroku zemē, bet Ronda pēc tam atrod un apēd manus krājumus. Savu puncīti labāk piepildu ar to, kas manam saimniekam uz šķīvja.

Par pīkstošiem krāsainiem monstriem, ko visi sauc par mantiņām es nu nemaz nepriecājos, tās nu dien man nepatīk, tāpat kā ripojoši priekšmeti. Ļoti grūti man gāja ar gulēšanu, jo nemitīgi bija karsti, tagad sāku aprast ar esošo temperatūru un varu nakti pat nogulēt kopā ar saimniekiem gultā. Labprāt uzturos saimnieku tuvumā un palīdzu āra darbos, kad visu dienu izdzīvojos pa āru pēc tam guļu kā lācītis ziemas miegā. Nepatīk cilvēku burzmas, jo tad jūtos neomulīgi. Visi it kā priecājās par mani, bet man nepatīk, kad sveši cilvēki mani nēsā uz rokām, tas manī iedveš bailes un neziņu, kas notiks tālāk, labāk atrodos savu saimnieku gādīgajās rokās, uz tām pat varu nogulēt vairākas stundas. Man patīk iekārtoties klēpī un pagulēt, kamēr skatās TV.

         Visas manas bildītes tapa pa Lieldienām, jo mēs čakli jo čakli darbojāmies pa āru sakopjot teritoriju, neizpalika arī vēderam prieki.