Sveiki, Simona. Te dažas Robīša bildes no viņa ikdienas dzīves. Viņš ir tik noslogots ar pasaules izzināšanu, ka pašam neatliek laika Tev rakstīt. Visu dienu viņš ir kustībā-jābūt tur, kur kaut kas notiek. Pa dienu viņš guļ maz, bet vakarā gulēt iet 21.30. Nu jau neraud arī, kad saimniece atstāj viņu vienu ieslēgtu istabā - zina, ka agrāk vai vēlāk viņa atnāks mājās. Neko vairāk nedarbīgu par iztītu tualetes papīra rulli un paplucinātu papīra dvieli, nav Robītis sadarījis. Čības, protams, patīk, bet tās vēl nav cietušas. Nu jā-kaķi-svītrainais runčuks no viņa nebēg, tāpēc bildēs viņu kontaktbrīži ir fiksēti. Ir vēl rudi-raiba kaķenīte, bet tā negrib tuvāk iepazīties ar svešiem puišiem-mūk ko nagi nes, bet Robītis skrien pakaļ ko nagi nes... Ļoti gudrs puika ir Robītis, inteliģents. Palīdz saimniecei malku sanest-ja ne vairāk, tad vismaz pagalīti ienes un noliek pie plīts. Mantiņas arī ir ar ko paspēlēties, bet prot atrast arī pats spēlītes - akmentiņus, ābolīšus un tos smuki mētā... noķer arī pa tauriņam, kas papildina ēdienkarti... Vismīļākā un visnomīlētākā mantiņa ir tas oranžais suņuks ar pīkstošām austiņām, ko Tukumā nopirku-ar to patīk spēlēties jo pats var papīkstināt austiņas. Ļoti grib bučoties... Mīļs suņuks. Visu labu, Simona, varbūt, ka nedēļas nogalē atkal ko varēšu nobildēt -Alda

„Sveika, Simona!

Pasaki man, kāpēc te, manās mājās, dienas ir īsākas par tām iepriekšējām dienām? Es te domāju un domāju – kāpēc tas tā, bet izdomāt nevaru.

Man te ir daudz dažādi darbi – jāizmēra notīrītās platības. Nu ja-saimniecei jau nav darba cimdu rokās, ko tad var gribēt... te tik tāds sēdsuņa gabaliņš notīrīts...

...nu tik jau vien ir kā mana viena pusgaruma pleķītis nogrābts....

Re, te būs kārtīgi darba cimdi-

...pārbaudīšu, tik vai tie patiešām ir no īstas ādas un koku vilnas...

...un vai ir visi pirksti...un lāpāmdiegs vai pieskaņots...

...jhmm ja tas diegs no šitās puse ir tik te garš...

...vai uz otru pusi tas arī ir tik tur garš? Ir gan! Lai tik saimniece velk rokā un strādā kārtīgi...

Nu, re, kad strādā ar īstiem darba cimdiem, uzreiz darbi sokas labāk un nu jau, lūk, kāds izstiepta suņa laukums tīrs un vēl vienu tādu suni te varētu nolikt..., bet kam tās pēdas te palikušas?

...smiltīs atstāto pēdu revīzija arī jāuztaisa...

...jāpaskatās, kas gan tur aiz vaļņa gāgina un dudina....

...nu piekusu ...drusku pagulēšu...Ko? Kas? Kāpēc nedrīkst gulēt te ārā? Kāpēc jāiet istabā gulēt? Te mugurai silti, puncim vēsi...

Nu labi jau labi, aiziešu ar uz to māju... bet kā tad te lai guļ, kad te viens jau prrriekšā...!

Nu ko tad tu ne pīksti, ne čīksti manos zobos ticis, ko?

Ooooo! Vaaauu, kas par gardumiņu no šitās puses...

..nezin, nezin, cik ilgi es šito kārumiņu grauzīšu... Ir jau vēl citi kārumiņi un citi darbiņi...

Nu ja, tad jau līdz citai reizei, Simonīt, es eju ...tu jau redzi, ka darba te pilnas ķepas...

Tavs Robītis”