|
 Mani
sauc Ringo, man drīz būs 4 gadi. Kad biju
pavisam mazs, nonācu patversmē. Tur labā Simona
un viņas ģimene mani ārstēja, žēloja un rūpējās
tāpat kā par citiem tādiem pašiem bēdu brāļiem.
Nebija jau slikti, kad Simona mani par DĒLU
sauca.
Kad man bija 4 mēneši un es biju izārstēts un
smuks, uz patversmi atbrauca cilvēki, kuriem
Simona mani uzticēja. Aiii, cik es par to viņai
esmu pateicīgs!
Tā mani no Tukuma veda uz Jelgavu. Ceļš likās
tāls, grūts, man bija karsti, gribēju tikt ārā
no mašīnas. Man palika slikta dūšiņa – tās bija
mocības. Tagad saprotu, tas bija to vērts.
Kad nonācām manās jaunajās mājās, mūs sagaidīja
pārējie no
 ģimenes.
Visu vakaru mani pa dārzu un pagalmu vadāja
pavadiņā, laikam domāja, ka aizmukšu. Visi
smaidīja, priecājās par manām lielajām, stāvajām
ausīm un bija gatavi mani nēsāt uz rokām. Deva
bučas, glāstīja un cienāja, kaut tik es justos
labi. Es biju samulsis, bet jau laimīgs. Otrajā
dienā saimnieki saprata, ka nekur nevēlos mukt,
staigāju soli solī viņiem līdzi. Toreiz bija 9
cilvēki, kuri mani varēja mīļot un barot. Visi
nedzīvo Jelgavā, bet, ja man saka, ka atbrauks
Džanetiņa un Kristiāna, tad zinu, ka jāvaktē pie
vārtiem. Nu mūsu ģimenē ir nācis klāt arī mazais
Ralfiņš. Viņš mācās staigāt, un es gaidu vasaru,
kad varēsim bariņā skriet ap māju. Tagad būsim
divi zēni un divas meitenes. Bērni man ļoti
patīk. Pret svešajiem esmu dusmīgs, īpaši
neciešu pastnieku. Kas tas par paradumu
grabināties gar mūsu pastkastīti?
 Vispār
esmu paklausīgs un bieži saprotu bez vārdiem.
Saimniece saka, ka esmu cilvēcīgs.
Mana lielākā blēņa bija, kad koridora jaunajam
skapim nograuzu stūri un nokompostrēju atvilkņu
pogas. Pērienu nedabūju, mazajiem taču visu
piedod! Man tikai paskaidroja, cik slikti esmu
izdarījis. Kad, juzdamies vainīgs, guļu zemē un
bolu baltas acis, tad visi sāk smaidīt un nemaz
nedusmojas.
Pa dienu es daudz skrienu. Kaimiņos arī ir suņi,
un mēs katrs pa savu teritoriju gar sētu rīkojam
skriešanās sacīkstes. Trases vieta ir skaidri
redzama, tā neaizaug. Dažreiz saceļam tādu
troksni, ka saimnieki mūs savāc, lai
 nomierināmies.
Aukstajā laikā es guļu mājā, bet, kad laiks
silts, tad savā būdā.
Man patīk pagulēt zālītē un baudīt vasaru,
dzenāt vārnas, kuras vienu reizi man pat
uzbruka. Patīk vārtīties sniegā.
Man ir draugs – mūsu runcis Čalis. Viņš mani
savās pastaigās līdzi neņem. Satiekam labi,
tikai man nepatīk, ja viņu glauda. Tad es sāku
smilkstēt un spraucos pa vidu. Es taču esmu
vismīļākais! Tā man arī saka un to ir ļoti
patīkami dzirdēt. Esmu laimīgs. Novēlu, lai
katram būtu savas mājas un ģimene – vienīgā un
mīļā!
Paldies Tev, Simona! |
