Ņurr-ņurr! Sveiciens visiem maniem mīļajiem - Tukuma dzīvnieku patversmei un arī tiem, kas lasa un seko līdz Tukuma laimīgajiem stāstiem! Heijā, te jums rakstu es, Renārs. Renārs ir mans oficiālais vārds, bet mājās tieku dēvēts par Renci vai Renāriņu. Visi te raksta savus laimīgos stāstus tāpēc arī es, bijušais Tukuma dzīvnieku patversmes iemītnieks, kā pilnīgi parasts runcis gribu izstāstīt savu pilnīgi neparasto un neticami laimīgo stāstu. Mani atrada Tukumā pie televīzijas torņa (visiem skaidrs, no kā cēlies mans vārdiņš), ziemā, maziņu -  pāris nedēļas vecu, slimiņu. Mana mamma mani bija atstājusi, es pat viņu neatceros,  jo nelikās, ka būšu dzīvotājs un, ka man ir kādas izredzes, pēc nedēļas ilgas blandīšanās pa dārziņu neapdzīvotajām dārza mājiņām slimam izdzīvot un tikt atrastam. Bet es biju izredzētais, labi cilvēki man nepagāja garām un es nokļuvu vietā, kuru saucu vairāk kā gadu par savām mājām. Man bija jauna mamma – Simona. Simona mani visu šo laiku ārstēja, esmu izslimojis pilnīgi visas kaķu slimības, pat sava mazā mūža garumā esmu piedzīvojis  vairākas operācijas. Bet tas viss bija „pupu mizas”, man bija daudz kaķu un suņu draugu. Dzīvoju nelielā kaķu mājiņā kopā ar vairākiem kaķiem, kaimiņi man mainījās ik pa laikam, pāris daiļā dzimuma pārstāves bija pilnīgi neciešamas kaimiņienes, es eju draudzēties, iepazīties un mierināt, ka te ir viss baigi forši – barība, draugi, ik pa laikam bučas no Simonas, bet šis man tik pa pļaukai. Domāju – vot sievietes :) Bet viena man dikti patika, tāda eleganti melna dāma, vārdā Simba, viņa mani nepļaukāja, ļāva apostīt un pasēdēt blakus. Bet viņu ātri kāds paņēma, es bēdājos par savu draudzeni ilgi un dikti, jo vēstules arī viņa man nerakstīja, lai arī mēs bijām vienojušies. Dzīvoju, biju laimīgs un nemaz negribēju ārā no savas mājiņas, jo, kad es no turienes izkļuvu, tā tik ar dakteriem vien bija jādraudzējas – fuj, lien virsū, baksta, smērē uzšķērda vēl vēderu...neliek mieru :) Bet, protams, ka visi man gribēja to labāko. Man vienmēr likās, ka manas kaimiņienes arī brauc pie dakteriem, kad tās atnāk apskatīt cilvēki, paņem, bet atpakaļ neatgriežas. Mani tas biedēja, bet vienu dienu ieradās meitene, kura dīvainā kārta nāca pie mums, sēdēja pie mums mazajā kaķu namiņā, deva gardumus, man patika, sēdēju viņai klēpī, kāpelēju pa muguru, jo cilvēki, kas mani neņēma ārā no būra, man dikti patika, jo sniedza glāstus un mīlestību, bet cimperlīgās kaimiņienes no greizsirdības nezināja kur likties...he he he :) Pienāca diena, ka mani izņēma no būra, domāju, nu nē, atkal mani dakterēs, ai, ai, ai. Bet mani kaut kur nesa, ielika mašīnā un stundu man bija jādzīvojas pa to rūcošo kasti. Tad es vēl nezināju, ka braucu uz Rīgu. Tagad es esmu baigais rīdzinieks, dzīvoju centrā. Sākumā bija apjukums, tik lielas un daudz telpas, viss bija 10x lielāks nekā manās dzimtajās mājās. Apostīju visu, aiz prieka nezināju kur likties, jo mani sagaidīja Simba...jā, tā bija viņa, mana daiļā dāma...murrr...ņurr-ņurr, no laimes nezināju, kur likties. Viņa man apskaidroja, ka mēs tagad dzīvosim kopā šeit un, ka dakteru te nav, jo arī viņa no tā bija baidījusies, ierodoties šeit. Es vēl joprojām nevaru noticēt, mani adoptēja, es taču nebiju skaistākais kaķis patversmē, man bija bijusi bruka un viena ace man tāda nekāda, vispār nekad viņu neizmantoju un pukojos uz to, ka tā man neko nerāda, taču tas viss laika gaitā kļuva mazsvarīgs. Bet pēc kāda laika atkal mani aizveda pie ārsta, kas man nelikās jau vairs nekas neparasts, tīrā ikdiena, tikai, kāpēc mana saimniece raudāja??!!?? Nu tagad es zinu kāpēc, mani atkal lika uz operācijas galda un šoreiz bija 2x trakāk, kā iepriekšējās reizes. Kad pamodos, nevarēju pat pateikt „mjau”, jo izrādās, ka man izoperēja no mutītes k-kādus bumbuļus. Lai arī ko tie cilvēki teica un nez kādas ļaundabīgas diagnozes sauca, es cītīgi ēdu ripiņas un veseļojos, jau ir pagājis vairāk kā mēnesis un esmu vesels minka. Mani no „kātiem” never neviens nolaist, ne viena slimība, operācija. Nu, varbūt ģenētiski drusku savādākas uzbūves, taču es esmu turbo minka...ņurr-ņurr. Mēs ar Simbu esam abi divi smukos, melnos kostīmiņos, tikai pēdējās dienas esam sākuši kļūt pelēcīgi, jo pa mūsu mājvietu notiek remontdarbi. Kā Simba saka: „Forši, lai tik līmē jaunas tapetes un gāž sienas, būs kur nadziņus paasināt!” Es jau vairāk gaidu jauno gultu, kur varēšu labi atlaisties dienā. Ar mani ir tā, ka es savas apgaitas un rotaļas vienmēr veicu tad, kad ārā ir tumšs, jo tomēr manai bojātai redzei tas ir labāks laiks, bet dienā var labi pasnaust uz mūrīša. Mēs ar Simbu paspējām arī atstāt savus parakstus uz jaunās betona grīdas, hi, hi, hi...tas gan bija feini! Vispār mums ļauj darīt visu, ko mēs gribam, trauki vienmēr ir pilni ar visādiem gardumiem un esam apmīļoti no visām pusēm. Es biju laimīgs un tagad esmu 2x laimīgāks, man ir mājas un mīļotā draudzene pie sāniem, dzīvē ir skaista un man vairāk neko nevajag!

Sirsnīgi sveicieni visiem maniem draugiem, kas dzīvo Tukuma dzīvnieku patversmē, es turu par jums ķepas, lai arī jums atrastos labas mājas, tā pat kā man. Galvenais nav ārējais izskats, galvenais ticību gan jums, mani draugi, gan arī manai labākajai audžu mammai Simonai, cilvēkam ar zelta rokām un sirdi. Gaidu arī citu savu draugu laimīgos stāstus, lai man būtu sirds mierīga, ka arī jums ir mājas!

Lielus sveicienus sūta arī Simba, kurai es neļāvu rakstīt, jo šodien bija mana kārta gulēt blakus datoram un uzklikšķināt vēstulīti! Bet Simba man asistēja katrā teikumā un  vārdiņā, jo gramatika man klibo un vecākajiem vienmēr  esot taisnība, nevaru savu daiļo dāmu nerespektēt! LIELS ŅURRRRRRR NO MUMS JUMS!  =)

Ar cieņu: Renārs, Simba, Ieva un Uģis