Sveiki!!!!
Nu beidzot arī mēs esam saņēmušies uzrakstīt un pastāstīt mūsu Laimīgo stāstiņu. Mūsu mīluli sauc REMO. Un mūsu stāstiņš sākās tā - bija sestdienas diena, es lasīju Tukuma ziņas, kurās bija kārtējais stāsts par patversmes dzīvnieciņiem. Un lapaspuses sākumā bija fotogrāfija ar Remo. Ticat vai nē, bet tā mani neatstāja vienaldzīgu. Nevarēju ne pastrādāt, ne ko citu padarīt, jo gribēju dot mājas tieši REMO. To varētu pat nosaukt par mīlestību no pirmā acu skatiena.. Tā pagāja divas dienas, es vairs nespēju nociesties un zvanīju uz patversmi. Par laimi man Remo vēl bija tur! Es pat izgriezu to bildīti ar Remo un Simonu, un teicu, ka tas būs man suns. Pirmo reizi Remo ieraudzīju tikai tad, kad aizbraucu viņam pakaļ. Tas bija labais! Atverot patversmes durvis un ieraugot Remi, biju stāvā sajūsmā. Vecumam pat nebija nozīmes, kaut arī visi man teica, lai neņemu, jo ilgi nedzīvos. Bet kā var tā teikt!?! Katram no mums kaut kur ir ierakstīts, cik ilgi dzīvosi, bet neviens to nezina. Kad pienāks tas brīdis tad pienāks. Kad vedu Remo mājās, tad tikai iedomājos par to, kā viņš sadraudzēsies ar manu meitiņu un diviem runčiem, kas Remi jau gaidīja mājās. Ticat vai nē, bet viss ir tik labi, cik labi vien var būt. Metiņa priecājās par Remo un viss mūsu mājās ir mainījies līdz ar Remo ienākšanu. Reizēm, kad staigājamies ar Remo, viņš apstājās, skatās kaut kur tālumā un kaut ko domā. Varbūt es pat vēlētos zināt, kas viņam tajās domās darās, bet tad viņu pasaucu un viņš ir tik priecīgs, ka aiz laimes pat lēkā. Ienākot no pastaigas, Remis labprāt iešmauktu gultā, ka nemaz ir  nemanītu. Mājās Remo ir sava vietiņa, savas mantas, bet labprāt viņš kaut ko aizņemas no bērna mantām. Mājās Remo pat just nevar, izņemot brīžus, kad viņš grib dauzīties. Ir jau pagājis gandrīz mēnesis, kopš Remo ir pie mums, un saprotu, ka tieši to mums vajadzēja. Mums katram reizēm ir dota otra iespēja, un Remim tā tika dota, kad viņš caur patversmi nonāca mūsu ģimenē. Liels paldies Simonai un visiem pārējiem patversmes darbiniekiem par to, ko jūs darāt citu labā. Tikai žēl, ka ne visi to novērtē. Nu jā, mēs pat sagaidījām jauno gadu kopā. Ņēmām Remo līdzi, kad gājām ciemos. Varētu jau rakstīt un rakstīt, bet īsumā tas arī ir viss. Drīzumā uzrakstīsim vēl, bet pagaidām atā saka REMO un pārējie mūsu ģimenes locekļi. VAU, VAU!!!

P.S. Ģimenes bilde būs nākošreiz!!!!