Beidzot, nosūtu sen solīto vēstuli un bildes no Pipariņa!
Ar cieņu, Olita.

Sveika, Tukuma mamma Simona!
Es zinu, ka Tu jau sen gaidi ziņu no manis. Tik daudz notikumu noticis manā dzīvē, ka pat nezinu ar ko, lai sāk.
Nevarēju saprast, kāpēc mamma uz manas gaļiņas liek sveci, izrādās, ka man dzimšanas diena. Kas tā tāda nezinu, bet sapratu, ka gadu jau dzīvoju pie savas ģimenes. Labi, lai jau viņi skaita to laiku, man jau labāk, vairāk kārumu tiek.
Tad pienāca viena bēdīga diena un mūsu ģimenē vairs nav mana trenkājamā objekta, ko sauca Pūks. Nu, tas, kas skaitās suņu ienaidnieks, un kuru sauc par kaķi. Eh, bija jautri kopā ar Pūku. Dabūju jau reizumis trūkties no viņa, bet tas jau pie lietas piederas. Ķēriņi ar viņu bija labs fiziskās formas uzturēšanas veids, īpaši, kad palikām mājās vieni.
Tagad man ir brālis, tās pašas sugas, kuras es. Garlaicīgi nav, Tu taču zini, ka jaunajiem jānodod visas savas zināšanas. Tad nu es tagad mācu un mācu to savu brāli medību gudrībām. Bet viņam nez kāpēc vienīgais, kas no tā procesa patīk, ir maskēšanās. Nu, tas ir tā - atrodam kādu beigtu peli vai kaut ko īpaši smaržīgu, un tad kārtīgi izvārtāmies, lai nejūt to mūsu pavadošo mājas smaržu. Kaut kā tak jāmaskējas! Tik nesaprotu, ko mamma ar tēti nepriecājās par mūsu maskēšanās spējām. Un tad, kad esam kārtīgi iesmaržojušies, varam doties medībās.
Kad neejam medībās, tad nu varam arī ļauties citām fiziskās formas uzturēšanas nodarbēm - skriet, rakt, lēkt un lidot. Jā, jā - lidot! To mēs ar brāli abi ļoti labi mākam. Tikai tālu aizlidot neizdodas, nav vēl tik labas iemaņas. Bet gan jau ar laiku arī tās izkopsim.
Ko vairs gari rakstīt, pievienošu bildes, lai redzi kā man iet. Man ir savas mājas, mīloša ģimene un pilna bļoda ar ēdamo - ko gan vairāk vajag, lai suns justos laimīgs!? Pasveicini visus tur Tukumā no manis!
Uz redzēšanos, Tavs smukums no Tukuma Pipariņš!
 

10.07.2009

Sveiki!

Gribēju padalīties savā laimē arī ar citiem. Ir pagājuši padsmit gadi kopš nācās iemidzināt lielo suņuku vārdā Džeks. Un, kā jau daudzi tādos brīžos mēdzam pieņemt lēmumu - nekad vairs ... Tā nu arī dzīvoju ar pārliecību, ka suņi manā dzīvē vairs nebūs. Bet sagadījās tā, ka man ielika klēpī 3 burvīgus kucēnus un mana pārliecība kaut kur izplēnēja. Tā nu ilgas pēc suņa mani pārņēma ar vien vairāk. Meklējot sev suņuku, varianti bija ļoti daudz, bet kā jau tas dzīvē gadās ne viss notiek pēc mūsu prāta. Tā nu jau pusgadu atpakaļ, kārtējo reizi klejojot pa dogs.lv forumu, ieraudzīju, ka Tukuma patversmē atrodas mazs suņuks, kurš nosaukts par Pipariņu. Kaut kā iekšēji jutu, ka tieši šo suņuku man vajag. Parādu vīram un saku: ,,Braucam pakaļ?" Tā kā vakara stunda pārāk vēla, zvanīt uz Tukuma patversmi nebija jēgas, tad nu gaidīju rītu ar lielu nepacietību un bažām, ka tik kāds mani neapsteidz. Un veiksme šoreiz bija manā pusē. Tā nu norunājām tikšanās laiku un braucām pie Pipariņa. Tagad ir pagājis jau pusgads kopš mēs esam laimīgi par to, ka mums ir tāds dzīvespriecīgs suņuks kā Pipariņš. Un dzīve bez viņa vairs nav iedomājama. Tāpēc neskaitāmas reizes saku Paldies Simonai un Tukuma patversmei par mūsu mazo luteklīti.

Ar cieņu,

Olita