Mani lielie mīluļi ir gordonseteri. Jancis bija liels skaistulis, taču ļoti slims. Lai mazinātu Jančuka sāpes un viņu iepriecinātu, mēs viņam uzdāvinājām pašam savu suni Rainīti, arī gordonseteru. Tā mūsu mājās dzīvoja Jānis-Rainis. Taču gadu atpakaļ Jancis mūs un savu brāli Rainīti atstāja. Visu šo gadu Rainītis jutās sadrūmis, viņu neinteresēja nekas, likās, ka suņu puika kādu gaida. Tā mēs nolēmām Rainītim sameklēt draugu. Draugu portālā izlasīju, ka Tukuma patversmei ir izveidota jauna mājas lapa. Apskatīju patversmes mājas lapu un kaut kā atmiņā palika mazs balts sunītis vārdā Peksītis. Nezinu, vai pie vainas bija vārds, vai mazais baltais stāvs, taču abi ar vīru nolēmām apciemot Tukuma patversmi un apskatīt visus patversmes iemītniekus, lai sameklētu mūsu Rainim draugu kā arī iepriecinātu kādu mazu, pamestu sirsniņu un dāvātu viņam mājas un mīlestību. Pirmajā ciemošanās reizē bijām pārsteigti par lielo patversmes iemītnieku skaitu, visur kur skaties - suņi, visi gatavi kļūt par tavu draugu... Neslēpšu, tas bija arī neliels šoks. Iepriekš vairākas reizes apmeklēju Talsu patversmi, taču tik daudz iemītnieku...tik daudz mīluļu, kas gaida katrs savu saimnieku...nebija gadījies redzēt....
Mājās pārrunājām redzēto un sapratām, ka vēlamies dāvāt Peksītim mājas. No Simonas, Tukuma patversmes eņģeļa, uzzinājām, ka Peksītis ir Liepājā nopirkts un omei dāvināts ar domu omi iepriecināt, lai dienas būtu priecīgākas un saulainākas. Taču ome saslima un Peksītis savas dienas pavadīja pie ķēdes putniņus, tauriņus skaitīdams. Puika ļoti gaidīja, kad ome izveseļosies, taču dzīvē viss sagriezās citādi un Peksītis palika bez saimnieces, kā arī nokļuva patversmē un patversmes mājas lapā.
Peksītis tika pie sarkanas kakla siksniņas, kas saglabājusies no 1993. gada. Tā ir vēsturiska siksniņa, jo tā ir bijusi pirmā kakla siksniņa visiem mūsu suņiem. Tāpat Peksītis tika pie lielas mantu kastes, kur glabājās rotaļlietas no tā paša 93. gada, dažas rotaļlietas riktīgi sapluinītas, citas kā jaunas. Peksītim tika Jancīša statīvs ar bļodiņām, lai arī tādas palielāka izmēra, taču ēdienam garšu nemaina. Peksītis jau pirmo dienu uzsāka ar būdu tīrīšanu un sedziņu purināšanu, kā nekā kārtībai jābūt un, ja Rainītim nav bijis laika, tad Peksītis visu sakārtos. Turklāt izrādījās, ka Peksītim ir liels dārznieka talants - viņam ļoti patīk rakt, it sevišķi atrakt koku saknes. Nez kāpēc mēs cilvēki to nemākam novērtēt, varbūt vienīgais Rainītis. Rainis... Jā, kad Peksītis izlēca no mašīnas, un Rainītis pirmo reizi ieraudzīja savu draugu - viņa acis priecājās, Rainītis atkal smaidīja, viņš beidzot bija sagaidījis savu Peksīti. Un Peksītis to māk novērtēt, Rainītim ir saskaitītas visas kājiņas, Rainītis ir samīlēts no ausu galiņiem līdz ķepu nadziņiem, tā bužināts Rainītis ilgi nebija, tādu mīlestību viņš ļoti gaidīja un saņēma. Vēl - tās lielās Rainīša ausis, kā Peksītim viņas patīk - viņš vienkārši tajās iekaras un velkas līdz, vai nav dikten forši?
Bez tam Peksītim ir daudzi neskaidri jautājumi - viņš nesaprot kāpēc nedrīkst uzlekt ar priekšķepām uz galda un visu nogaršot, vai patiešām tas ir tik slikti un nekādās normās neiekļaujas, tāpat viņš nesaprot par tiem kokiem, vai patiešām kokiem nepatīk, ka viņus atrok un saknītes parāda saulītei, nu kas tur tik slikts. Puika nesaprot, ka mežā nevajadzētu aizskriet pa tālu, ka meži ir lieli un mazais Peksis var viegli pazust, nu nē, Peksim taču ir melns snīpis, kas parāda, kur zaķis paslēpies, kur vāverīte lēkājusi, kur putniņš nolaidies, kā arī kur Indra staigājusi, tā kā mieru, tikai mieru, Peksītis drīz atgriezīsies, tikai jāpagaida.
Visvisvisvisvairāk uz visas skaistās pasaules Peksītim patīk suņu meitenes. Kā viņam viņas patīk! Ja kādu meiteni satiek pastaigu laikā, vaaaaaauuuuuu, aizmirstas viss uz pasaules - gan Indra, gan Rainis. Skaidri zinu, ja Peksītis rakstītu vēstuli Ziemassvētku vecītim, viņš dāvanā lūgtu daudz suņu meitenītes. Vēl Peksītis ļoti mīl rūpēties par savu uzvalciņu, tas vienmēr ir sakārtots, kā tikko no skapja izņemts, tīrs un balts - nu kaut tūlīt uz randiņu var iet. Man jau liekas, ka Peksītis varētu būt liels cirku mākslinieks - viņš ar tādu vieglumu var pārvarēt visus šķēršļus, turklāt viņš prot staigāt uz divām pakaļkājām. Enerģija, nu tā iet pāri malām un pietiktu visiem, liekas, ka Peksītis pasaulei apkārt var apskriet. Tāds ir mūsu baltais jaukums un mūsu stāsts. Cik ļoti gribētos, ka visi patversmes iemītnieki sagaidītu savus saimniekus. Gribas novēlēt, lai katra diena Simonai atnestu kādu priecīgi ziņu, ka kāds ir ieradies pie viņas pēc draudziņa. Lai Jums, labie cilvēki, veicas visos darbiņos. Paldies, ka Jūs esat.