Esmu lielais brūnais lācis, nē jau, nē neesmu ne nu lācis, ne brūns. Bet nu nesatraucieties tā nav personības dalīšanās, vienkārši kad piedzimu – mazais pūkainais kamols, biju nedaudz brūns un mamma sauca mani Lāčuku. Kaut gados, kad dzīvoju patversmē, bieži vien domāju - kā tas būtu, ja es būtu Lācis kādā lielā mežā...? It, ka būtu brīvība un varētu visus apriet, nē jau, nē, laikam jau aprūkt, lāči taču rūc, vai ne?. Bet tad pašam būtu arī putru jāmeklē, a kur putra mežā stāv? Kas to lai zina. Patversmes gados es bieži redzēju, ka Simona (tā ir mana, nu…, tā kā otrā mamma, bet viņa ir arī visas patversmes mamma) atved suņus no brīvības, tie bija izbadējušies un galīgi nodzīti, tā, ka tādos brīžos domāju - cik forši, ka mani te baro katru dienu.

Bet nu mēs esam novirzījušies no tēmas, jo es ne lācis, bet Ņūfaundlenda un Kaukāzietes dēls Lords rakstu te savu stāstu.

Mani tādu kamoliņu saimnieks (saukšu viņu vienkārši -saimnieks, jo kam gan kāda vairs daļa, kā viņu sauc...) mājās arī atnesa. Es augu ātri, drīz vien man dzīvoklī saka pietrūkst vietas. Nesaprotu, kāpēc cilvēki izvēlas dzīvot tik mazās būdās, un vēl vairākos stāvos. Brrr... Bet es mīlēju savu saimnieku, mīlēju bez domāšanas, uzticējos, un biju pārliecināts, ka viņš jau nu zina kā ir labāk. Tā es kādu laiku dzīvoju un biju laimīgs. Pa šo laiku grūti kaut ko pastāstīt, tāpēc, ka mēs - suņi, kad esam laimīgi, tad esam vienkārši laimīgi... Tas ir tad, kad mūs pamurca un pabužina, ļauj paskriet pakaļ vējam, pēc tam pabaro un iedod arī kādu gardumiņu, pavizina ar mašīnu (tādu būdu, tikai uz riteņiem) un kad mūs vienkārši mīl...

     Nezinu, kas notika, bet vienu dienu, atnākot mājās, saimnieks ilgi un domīgi uz mani skatījās...  No rīta pasauca mani pie durvīm, es ieraudzīju viņa rokās siksniņu un mašīnas atslēgas sapratu - braucam vizināties! Luncinot asti noskrēju lejā un ielēcu mašīnā. Mēs nekur tālu nebraucam, bet, kad mašīna apstājas, es ieraudzīju kaut ko nereāli  interesantu, satraucošu, bet tajā pašā laikā biedējošu -  tādu zvēru paradīzi, vau, cik daudz te bija suņuku! Hmm, un foršas kucītes, tikai būros, it kā būtu kādi putni. Un kaut kas biedējošs virmoja gaisā, kaut kas tāds, kā pie klīnikas, kur mani veda potēt. It kā dakterītes ir labas, bet sajuta tāda, ka gribas skriet prom, lai ķepas spolē...

Saimnieks pieveda mani pie sievietes, (tā bija Simona) kura stāvēja starp tiem visiem būriem, atdeva viņai siksniņu un neatskatoties aizgāja uz mašīnu un aizbrauca... Nesapratu! Laikam man jāpagaida... Nu jā... Gaidīju 4 gadus, būrī, kā papagailis... Ar laiku pieradu – baroja labi, būda būrī ir silta, (paldies Simonai) varēju daudz runāt ar kaimiņiem. Suņi blakus būros nāca un aizgāja, tikai es sēdēju savā 4 garus gadus, hmm, cik daudz es jums varu pastāstīt suņu stāstus... Bet diez vai kādu tie interese.. Es pats klausījos vairāk aiz garlaicības... Jo ne kādi jautri stāsti tie nebija... Toties man tagad daudz draugu, tik kur viņi visi palikuši... Kas to lai zina? Varbūt vienīgi Simona. Tā pārdomās un mēģinājumos saprast, kāpēc tik ilgi nenāk pakaļ saimnieks, pagāja četri gadi. No kaimiņu stāstiem sapratu- biju lieks un mani pameta – bet saprast ir viens, a ticēt tam negribējās... Un es gaidīju saimnieku...

Pēc 4 gadiem rudenī uz mūsu būrīšu paradīzi atbrauca vīrietis un sieviete, pastaigāja gar būriem, paņēma no Simonas siksniņu un vīrietis ar siksniņu piegāja pie mana būra, biju pārdomās uzriet vai nē, visādam gadījumam bišķiņ uzrūcu un paradīju zobus, bet vīrietis, it kā viņam tas būtu vienalga, ienāca būrī, pielika man siksniņu, pakasīja muguru un teica – ejam. Nodomāju, nu labi, būs iespēja pa mežu paskraidīt... Mūsu paradīzē kādreiz atbrauc cilvēki, kuriem nez kāpēc pašiem suņu nav, lai pastaigātos ar suni. Forši, šoreiz palaimējas man... Nez no kurienes parādījās vēl kāds jocīgs suns – zems un garš, ka cīsiņš, tikai tāds ļoti liels cīsiņš un ar milzīgam ausim, kad viņa galvā paradās, asti vēl kādu brīdi jāpagaida... Viņš arī gāja ar mums pastaigāties. Nodomāju, ka kāds jauns jocīgs kaimiņš mūsu paradīzē. Forši izskraidījāmies pa mežu, zemais garais izrādījās jauks un draudzīgs radījums, pat brīžiem par daudz draudzīgs, un sauca viņu arī jocīgi - Sir Falky de Fortis. Vēlāk, kad gājām atpakaļ uz paradīzi, es jau sapņoju par klusumu un gribēju ātrāk nokļūt savā būrītī, bet tā vietā mani pieveda pie mašīnas un lika kāpt bagāžniekā... Nedaudz padomāju, bet atcerējos, cik forši ir vizināties, lecu iekšā... Saimnieks gan man bagāžniekā nevadāja... Zemais, garais lepni iekārtojas sievietei klēpī uz priekšēja sēdekļa. Braucam ilgi, man pat apnika. Kad apstājamies, mani vienkārši izlaida ārā. Nesapratu! Bez siksniņas... Zemais, garais skraidīja riņķī un stāstīja, ka beidzot esam mājās. Nesapratu, kāpēc mani atveda pie viņa mājās, bet nolēmu, ka man jāpārbauda teritorija, ja jau neliek būrī. Teritorijā izrādījās milzīga, apkārt žogs, kaimiņos daži suņi, bet tādi jocīgi, nerunīgi... Kad pēc brīža uz turieni atveda būdu, kas stāvēja mūsu paradīzē, es to atceros, es saku kaut ko saprast...  Būda gan izrādījās man pa mazu, bet pēc dažam dienam atveda jaunu, pat nedaudz lielāku, nekā bija manā būrī paradīzē. Vakarā dabūju vakariņas, pēc tām mani ielaida iekšā mājā, kur zemais, garais skatījās televizoru. Mani kasīja, bužināja un murcīja... Es atkal jutos laimīgs.... Tikai saimnieka man vairs nekad nebūs... Toties man tagad ir trīs īsti draugi: Laura, Sergejs un Falkijs. Man tik ļoti gribas cerēt, ka visu manu bijušo kaimiņu stāsti beidzas tik pat labi, kā mans... Jā, un paldies Simonai par rūpes pilniem 4 gadiem, par barošanu, ārstēšanu un siltumu!!!

Ar cieņu,

LORDS Marcinkevičs