 Mārsijas
nokļūšana mūsu ģimenē bija pilnīgi spontāna un
neplānota. Sēžot pie dzimšanas dienas galda,
Dacei radās doma paņemt manai mammai takšveidīgu
sunīti. Prātā iešāvās doma, ka mana bijusī
kolēģe Liāna aktīvi rūpējas par dzīvnieciņiem,
un drīz vien jau sekoja zvans Tukuma patversmei.
Telefonu pacēla Simona un , jā, viens
takšveidīgs razbainieks, pareizāk sakot -
razbainiece vārdā Mārsija, esot.
Pēc pāris stundām bijām klāt un ar acīm
meklējām, kura tad ir tā slavenā Mārsija. Sākumā
biju mazliet vīlies, jo sunītis nu nepavisam
neatgādināja taksi. Jā, gludspalvains tas bija,
bet nu ne taksis…. Tomēr Mārsijas dzīvesprieks
un acis ņēma virsroku, un mēs sunīti ņēmām sev
līdz, un Simonas sirdsiltuma pavadīti, devāmies
mājās.
Mamma bija šokā, jo nesen bija beigusi liet
asaras par iepriekšējo vilku suni Tarzānu, kas
12 gadu vecumā aizgāja uz citiem, droši vien
labākiem, medību laukiem. Mamma bija kategoriska
– paši paņēmāt, paši arī audziniet…..
Nākošais rīts sākās pa visam nelāgi. Papus, ejot
no mājas ārā, nepamanīja, ka Mārsija seko tam pa
pēdām, un verot vārtiņus vaļā Mārsija izmuka un
aizskrēja projām. Bija ledaini auksts janvāra
rīts,
-18 grādi. Mārsija bija pazudusi. Cerība, ka
viņa labprātīgi nāks atpakaļ, mums nebija, jo
viņa taču mūs vēl nepazina. Sirdī ielauzās
pilnīga bezcerība - kur skriet, kur meklēt? Ja
arī viņu ieraudzīsim, viņa tak rokā nedosies, jo
esam taču vēl sveši. Zvanīt Simonai? Man bija
tāds kauns – mēs taču bijām paņēmuši dzīvu
radību, uzņēmušies atbildību un tagad tā
pievilt…nu nē! Dace, sievietēm ekstremālos
apstākļos raksturīgā skaidrā saprāta vadīta,
sakopoja visas Mārsijas pazīmes. Paldies Dievam,
atcerējāmies, ka kucītei ap kaklu bija sarkana
siksniņa. Pusstundas laikā tapa Mārsijas
meklēšanas lapa, kas tika izlīmēta tuvākajos
veikalos un publiski pieejamies vietās. Pirmais
zvans sekoja pavisam drīz, Marsijai līdzīga
būtne esot manīta netālu esošā automašīnu
servisā, jeb tautā zināmā - Jelgavas PMKā
teritotijā. Ieradāmies ātrāk par operatīvo
dienestu, bet no Mārsijas nebija ne vēsts. Sākās
nedēļu ilgais murgs alias - bezcerīgā Mārsijas
meklēšana –20 grādu aukstumā. Pirmo reizi
Mārsiju pamanījām tās pašas
 dienas
vakarā, kad ar mašīnu patrulējām pa vietējo
apkārtni. Pamanījusi mūs, ignorēdama saucienus
un savu vārdu, Mārsija metās bēgt, visi pūliņi
viņu noķert bija velti. Sunītes ātruma īpašības
bija vienkārši apskaužamas un viņa pazuda kā
nebijusi. Sajūta bija vēl drūmāka - diez vai mēs
vēl tik tuvu Mārsijai vēl tiksim.
Nākošajā dienā saņēmām zvanu no onkuļa, kas
dzīvoja blakus pamestās sēklu fabrikas
teritorijai. Viņš bija redzējis Mārsiju rosāmies
ap atkritumu kaudzēm. Dace ieradās norādītajā
vietā zibenīgi, un tā tiešām bija Mārsija! Taču
ieraudzījusi Daci, sunene atkal vella ātrumā
pazuda starp fabrikas gruvešu kaudzēm. Tomēr
mums radās cerība, jo iezīmējās teritorija, kur
Mārsija ganījās. Saņēmām arī zvanus no PMKā, kur
bēgle bija atkal manīta. Likām barību blakus
atkritumu kaudzēm, kur sune vairākkārt tika
manīta. Pārliecinājāmies, ka vienā no barošanas
vietām Mārsija bija notiesājusi sarūpēto barību.
Tas jau bija pirmais panākumu solis – bēgle
vismaz nenomirs badā. Tomēr prātā bija cits
kreņķis – visu nedēļu sals turējās un naktī
sasniedz pat -20 grādu. Vai Mārsija izturēs...?
To nedēļu Dace nobraukāja vairāk benzīna, kā
visu iepriekšējo gadu kopā, no rīta līdz vakaram
krustu šķērsu izbraukājot apkārtni. Pēc darba
meklējumiem pieslēdzos arī es. Tomēr nesekmīgi.
Kopā ar Daces tēti, fiziķi un izgudrotāju pēc
aicinājuma, sākām izstrādāt slazdu Mārsijas
noķeršanai, kuru plānoju uzstādīt vietā kur
sunene, mūsuprāt, meklēja ēdamo. Par idejas
pamatu ņēmām būri – peļu slazdu. Tika sarūpēts
metāla siets un brīvdienās suņu slazdam
vajadzēja tapt gatavam.
Pienāca rīts, kad bija pagājusi tieši nedēļa
kopš Mārsija bija brīvsolī. Dace jau agri no
rīta aizbrauca uz darbu, arī es, sapucējies
uzvalkā un mētelī, taisījos doties darba gaitās.
Atskanēja zvans, onkulis no sēklu fabrikas
kaimiņiem tikko bija manījis Mārsiju klejojam
starp gruvešu kaudzēm. Paķēris zivju uztveramo
tīkliņu, lecu mašīnā un pēc minūtes biju
notikuma vietā. Diemžēl no sunes bija palikuši
tikai pēdu nospiedumi. Patecies vecajam vīram,
smagu sirdi devos mājās un braucot pa savu
ieliņu, dažus metrus pirms vārtiem ieraudzīju
nesteidzīgi cilpojam….. nu ja, VIŅU! Sirds
dauzījās kā negudra, atstājis mašīnu darbojoties
ceļa vidū, lecu ārā ar zivju tīklu un skriedams
no visa spēka Mārsiju gandrīz panācu, tā
ieskrēja kaimiņu pagalmā un aizskrēja aiz mājas.
Riņķī žogs, atliek nobloķēt tikai kaltos vārtus
un suns man būs rokās. Palīgā nāca vecā kaimiņu
kundze, kura nostājās vārtiem priekšā. Tad sākās
 mežonīgs
jandāliņš, kurā es ar zivju uztveramo tīklu
nesos pakaļ reaktīvajai Mārsija, līdz beidzot,
iedzenot viņu stūrī, man izdevās uzmest virsū
tīkliņu. Es neticēju, ka tas tiešām ir noticis,
sajūta bija tāda, ka būtu atradis adatu siena
kaudzē. Sirds sitās strauji, it kā būtu noķēris
pasaulē lielāko līdaku vai vinnējis miljonu
loterijā. Steidzos zvanīt Dacei, kas klausulē
spiedza no sajūsmas un vēl neticot šņukstēja
prieka asarās.
Nu jau ir pagājis vairāk kā gads kopš Mārsis (tā
mēs viņu mīļi saukājam) ir kļuvis par daļu no
mūsu ģimenes. No gludspalvaina takšveidīgā,
Mārsija ir kļuvusi par izteiktu spanielvedīgo
spalvu kušķi. Uzticamāku, pateicīgāku, solīdāku,
gudrāku un mīlošāku suni es neesmu redzējis.
Mammas noraidošā attieksme ir pārvērtusies tādā
savstarpējā mīlestībā, ka Mārsītim tiek atļauts
pat gulēt pa nakti blakus gultā… Sunīte burtiski
ir kļuvusi par mammas ēnu, neatejot tālāk par
pāris metriem. Viņu savstarpējā sapratne ir
vienkārši apbrīnojama, suns tiešām saprotot visu
sacīto, tikai nerunā =) Arī
 Daci
un mani Mārsis gaida mājās un ir tik ļoti
laimīgs mūs ieraugot! Tomēr, kad mamma iet uz
darbu, liekas izņem sunim baterijas, jo Mārsis
visu dienu tikai guļ un skumīgi skatās durvīs ar
TĀDĀM acīm, ka droši varētos filmēties reklāmā
“Ziedojiet dzīvnieku patversmei”. Pat neēd! Bet,
kad mamma pārnāk no darba….. tādu sajūsmu pat
Elvis Preslijs zelta laikos netika saņēmis!
Mēs esam ļoti priecīgi par mūsu mīļo Mārsi un
par labajiem cilvēkiem, kas mums palīdzēja viņu
meklēt un esam ļoti pateicīgi Simonai par to, ka
viņa Mārsi aprūpēja, deva patvērumu un sniedza
iespēju mums rūpēties tālāk. Simonas darbs ir
Latvijas Lepnuma cienīgs un mēs sakām lielu
paldies un vēl lielāku VAU!
Ar cieņu,
Mārsija un Ivo Jelgavā
|
