Mazās Loras laimīgais stāsts

Loriņa savās mājās ieradās vasaras beigās. Tad nu arī tika tā "ciešāk" iepazīts dārzs ar visām puķu dobēm :)

Loru mājās gaidīja vecākā māsa Čika. Ar viņu tad nu tiek lielākais laiks kopā pavadīts, jo Čika mazo Loru mazgā kā savu bērnu. Reizēm izbraucam izskrieties gan uz jūru, gan uz mežu, bet pēc tam guļam kā nopļauti :) Lora ir ļoti aktīva meitene!!!

Bez mājiniekiem Lorai vēl ir daudz draugu, ar kuriem viņa ļoti mīl dauzīties, jo ir ļoti draudzīga.
Mans dēls Edgars viņai ir iemācījis visādus trikus :) Lora māk dot ķepu uz pieprasījumu, kā arī sēdēt, prasīt, gulēt. Mums ir 2 stāvu māja un uzkāpt pa trepēm viņa iemācījās ātri, bet lejā gan gāja grūtāk, jo Loriņa baidījās, bet nu jau arī to ir iemācījusies, un nu neviens vairs no mājas neiziet bez Loras kompānijas, visur viņa staigā līdz un ļoti uztraucas un gaida, ja kāds izbraucis un nav mājās.
Mēs ļoti mīlam savu Loriņu un viņa mūs arī!!!

Izrādās, ka tā bija tikai iesildīšanās - šorīt saņēmu stāsta turpinājumu. :) Administrators.

No rīta saņēmu E-pastu no meitas, lai paskatos adresi, kurā ir informācija, kas man varētu interesēt. Atveru un bildītēs redzu, kā dauzās 5 kucēni no Tukuma patversmes. Nespēju vien atraut acis no viņiem, cik viņi jauki, un katrā nākamā bildītē aizvien labāki!
Priekšpusdienā vairs neko citu nespēju domāt, kā tikai to, ka kādam suņa bērnam noteikti iepatikšos un būšu laba "mamma".
Sazvanījos ar Simonu un uzzināju, ka tikai 2 meitiņas ir palikušas, jo arī citus cilvēkus šie mazie mīlulīši nebija atstājuši vienaldzīgus. Tā nu mans plāns bija skaidrs: braukšu pakaļ un vedīšu mājās! Mājā gan mums ir pekiniešu meitenīte Čika un viņai ļoti noderētu maza māsiņa, ar kuru dauzīties, un ne tikai Čikai, bet arī visiem mājiniekiem būtu jautri ar mazo dauzoņu.
Nevienam neko neteicu, aizbraucu mājās, nomazgāju sētā mašīnu, kā tad nu mazu suņa bērniņu vedīs noputējušā mašīnā, ielēju degvielu, paņēmu ciema kukuļus un mans ceļš no Talsiem uz Tukumu var sākties. Domāju par to, kā notiks mana pirmā tikšanās gan ar Simonu, gan ar Loriņu, jo vārdu jau biju izdomājusi.
Tik ļoti gaidītā tikšanās ar Simonu bija jauka. Viņa uz mani atstāja tiešas, saprotošas, rūpīgas un stipras sievietes iespaidu. Kad viņai blakus ieraudzīju abas māsiņas biju sajūsmā! Neko jaukāku nevarēju iedomāties, biju tik ļoti aizkustināta, viņas bija burvīgas. Pastiepu roku, lai noglāstītu abas smukulītes, kad viena izstiepās uz vēdera un nolaizīja man roku.Sapratu, ka viņa ir mani izvēlējusies. Paņēmu rokās un samīļoju savu mīlulīti. Ceļš atpakaļ uz mājām varēja sākties. Noliku Loriņu sev blakus un teicu: "Lora, baucam mājās!"
Pārsteigums visiem bija liels un patīkams. Ikdienas dzīve iekrāsojās jaunās krāsās. Loriņa viennozīmīgi ieņēma savu vietu mājā. Tika sarūpēts viss, lai viņa justos ērti un labi. Aizbraucām pie savas suņu dakteres atrādīties. Viņa uzreiz ievēroja, ka viņai ir ļoti mīlas actiņas. Tā arī ir, lai ko viņa darītu, ik pa brīdim viņa pieskrien un iedod buču. Tagad, kad viņa iemācījusies pa kāpnēm kāpt augšā lejā, vispār neatiet ne soli prom, ja nu vien iesāk dauzīties ar Čikuci. Brīvdienās, kad laiks skaists, aizbraucam izskrieties gar jūru un pa mežu. Čikucis, kurai ir 10 gadi, nogurst ātrāk, bet Loriņai viss ir tik interesants un jauns, viņa tik skrien un skrien.
Mājās valda tāda mīlestība! Suns cilvēkos pamodina tādas labās īpašības, ka cilvēks pats nemaz nenojauš, ka spēj būt tik labs un mīlošs. Un Lora to spēj! Ar visiem saviem stiķiem un niķiem, ar savu kustīgumu, nekad neizsīkstošo enerģiju, ar savu uzticīgo skatienu, ar savu bezgalīgo mīlestību pret saviem tuviniekiem.
Mēs ļoti mīlam savu Loriņu un viņa mīl mūs!
Sirsnīgs paldies tev, Simoniņ!
Anita Talsos.