VĒSTULE NO LEO

Labdien! Beidzot sanāca mazs brītiņš rakstīšanai.
Jāsāk no paša sākuma.
Sākumā grūti bija vairāk Leo, nekā mums. Es nezināju, ka suns tik ļoti var pārdzīvot visu notikušo. Mēs neviens nedrīkstējām iet prom no mājas, jo Leo uzreiz krita panikā. Viņš šausmīgi visu laiku rēja un kā negudrs skraidīja pa visu teritoriju. Vienreiz viņš izcēla pat lielos vārtus no eņģēm. Labi, ka vīrs tajā mirklī brauca mājās, jo Leo jau skrēja pa lielo šoseju pretī. Vīrs gan bija par to ļoti pārsteigts, bet viņš tikai Leo pasauca un viņš skrēja mašīnai līdzi atpakaļ uz māju. Leo esot bijis ārkārtīgi priecīgs. Nestādos un nemaz negribu stādīties priekšā, kas būtu noticis, ja vīrs nebūtu braucis mājās.
Ar laiku tā panika pārgāja. Tagad viņš, ja mēs taisāmies kaut kur braukt, ļoti cītīgi aprej visu apkārtni. Šķiet, ka viņš to dara gadījumam, ja kāds slapstās ap māju, lai tas nobītos un nenāktu tuvumā. Tāpat arī, kad ir gadījies pie mājas kāpt Leo nepazīstamā mašīnā, tad viņš - Leo, vai nu viegli mēģina turēt aiz piedurknes, vai nostājas priekšā vārtiņiem. Tad es viņu samīļoju un pasaku, ka viss ir kārtībā, un viņš nomierinās. Man reizēm liekas, ka viņš spēj domāt kā cilvēks.
Viņš ir ļoti paklausīgs suns. Es bez pavadas viņu varu izlaist ārā no mājas teritorijas, bet tiklīdz es viņu pasaucu, viņš skrien pie manis, ko kājas nes.

Mūsu mājai reti kad cilvēki staigā garām, bet tie, kas tur ieklīst, tiek kārtīgi aprieti. Viņš sev ir iemantojis arī divus ienaidniekus. Viens ir večuks, kuram pieder mežs aiz mūsu mājas un, kas mēdz staigāt apkārt ar nūju rokā. Otra ir kaimiņu dārza tante. Laikam suns jūt, kurš cilvēks ir labs, kurš slikts, jo to tanti Leo pilnīgi terorizēja visas vasaras garumā. Novēroju vienreiz šādu skatu. Kā jau vienmēr, starp dārziņiem ir vienkārša sēta, turpat sētai blakus ir mana siltumnīca. Leo stāv aiz siltumnīcas stūra un skatās uz kaimiņdārza pusi. Tante pienāk pie sētas un sāk rušināties pa savu dobīti. Leo to kādas 2 minūtes vēro un pēkšņi sāk skriet uz viņas pusi, un ar pamatīgu rūcienu ielec sētas režģī. Protams ,Tantei spainis pa gaisu pati bļauj, bet Leo mierīgi, lēnām aiziet. Tas bija smieklīgi. Tādos gadījumos man nākas viņu piesiet mājas otrā pusē. Bet tajā pašā laikā - otra dārza kaimiņus viņš vispār neaiztiek. Tikai profilakses pēc vienreiz uzrej un viss.
Viņam ir pašam savs voljērs, kur viņu ielaižu, ja kāds brauc ciemos. Tagad viņš jau pats nostājās pie tām durvīm, jo zina, ka tur būs jāiet. Visiem no viņa ir paniskas bailes, bet neviens nezin, cik mīļš viņš patiesībā ir.
Vienīgi - viņam ir šausmīgi bail no pērkona un šāvieniem. Tad viņš vienā laidā rej. Nesaprotu, kur viņam tāds spēks, piemēram, riet bez apstājas visu nakti. Labi, ka mums nav kaimiņu, kas patstāvīgi dzīvotu tur. Tagad tuvojas Jaunais gads - atkal viņam būs pārdzīvojumi. Es pat nevarēšu viņam nekā palīdzēt. Es esmu laidusi viņu mājā un pagriezusi skaļāk mūziku, lai viņš nedzird, kas notiek ārā un nomierinās, taču iekšā viņam ir nepanesami karsti, tāpēc viņam nepatīk neviens no variantiem.
Patīk viņam arī zirgi, jo tādi viņam dzīvo tepat blakus. Arī tos viņš pieskata, lai kāds pie viņiem neietu klāt, bet tad gan viņu neviens neklausa. Tas tādēļ, ka viņš nav zirgam blakus.
Mums viss ir labākajā kārībā, ja neskaita to, ka viņš reizēm rok, bet tajā pašā laikā arī saprot, ka to nedrīkst darīt. Reizēm sagrauž kādu mantu, bet tas jau viss pieder pie lietas. Tā tam arī ir jābūt. Es par to pat nedusmojos, tikai brīnos, jo vienreiz viņš pamanījās sagrauzt metāla kapli. To pat atpazīt bija grūti, bet man bija jautri. Viņam ļoti patīk spēlēties ar bērniem. Viņš atņem viņiem kādu mantiņu un bēg prom, bērni, protams, viņu ķer. Visiem ir jautri.
Patiesībā - esmu ļoti apmierināta ar Leo, viņš ir brīnišķīgs suns. Es neko labāku nevarētu vēlēties. Ja pagrieztu laiku atpakaļ, tad es paņemtu atkal tieši viņu. Vispār jau vīrs taisījās būt par viņa ''galveno'' saimnieku, bet par tādu kļuvu es. Mani viņš klausa bez ierunām. Ja citi ko prasa, viņš padomā vai prasīto pildīs.
Es cilvēkiem vienmēr iesaku ņemt suņus no patversmēm, jo tāds suns būs uzticīgāks un labāks draugs, nekā pašu uzaudzināts luteklītis, kuram nav bijušas dzīves grūtības, kurš nespēj novērtēt dzīvību. Luteklim viss tiek iedots, viņam neparko nav jācīnās, jāgādā sev iztika, jārūpējas, lai saglabātu savu dzīvību.
Es neatbalstu cilvēkus, kas nevar parūpēties par savām kucēm, lai viņām nebūtu kucēni. Briesmīgi noskatīties uz ar sludinājumiem pilnajiem portāliem, kur rakstīts - atdodam kucēnus. Es saprotu, ja tie būtu šķirnes suņi, bet tur vairākumā ir krancīši. Man liekas, ka tas suņu daudzums krietni pārsniedz to cilvēku daudzumu, kas tos suņus varētu paņemt. Šausmīgi padomāt, kas ar viņiem notiek, ja neviens viņus nepaņem. Vajadzētu tā kā ir ārzemēs, ja gribi turēt dzīvnieku, maksā. Tur nav klaiņojošu suņu. Šķiet, ka nav arī tik daudz pamestu dzīvnieku.
Laikam pietiks rakstīt. Es atkal kādreiz uzrakstīšu.
Visiem mīļus, siltus Ziemassvētkus un Laimīgu Jauno gadu. Novēlu, lai katrs dzīvnieciņš, kas dzīvo patversmē, atrastu sev īstas mājas, kur varētu svinēt svētkus mīļu cilvēku lokā. Lai katru dzīvnieciņu noglaudītu maiga roka, iedotu kārumu tā, lai tas nebūtu jādiedelē.
Nododiet no mums katram pa bučai kā svētku dāvanu, es domāju, ka suņuki un minči par to ļoti priecāsies. Katrai dzīvai radībai ir vajadzīga mīlestība...

Atā, līdz nākošai reizei !
Mūsu ģimene:
LEO, kaķi - Kice, Cēzars mēs - Lana, Jana, Aivo Juris