 Mana
ģimene bija stingri nolēmusi nekad neturēt suni,
jo mūsu mīluļi vienmēr ir bijuši kaķi. Bet pēc
suņu izstādes apmeklēšanas Ķīpsalā domas
mainījās, tur bija tik jauki sunīši, ka dēls jau
sāka sapņot par suni. Kas mums patika, tas arī
attiecīgi maksāja, tā radās doma par suni
no patversmes. Kā sāku pieķerties pati šai
domai, tā atradās bildīte ar čau čau sugas
kucēnu. Zvans uz Tukuma patversmi izšķīra visu
mūsu līdzšinējo dzīvi. Kā dēls ieraudzīja
priecīgi sagaidošo Čaviņu, tā: „Jā, tā ir viņa!”
Tā nu Lieldienu svētdienā, pirms diviem gadiem,
ienāca mūsu mīlule, kuru tad arī nosaucām par
Kvinnu (angliski queen - karaliene). Pirmā
iepazīšanās bija ar mājas runci Simbu, bet tā kā
Simba nepiegrieza nekādu īpašu uzmanību, pat, ja
tika notiesāta viņa maltīte, tad sadzīvošanai
nebija nekādu šķēršļu. Dēls sāka studēt un rūpes
par ''Karalieni'' palika mums ar vīru.
Un tagad
vārds Kvinnai:
„Es jau saprotu, ka te, manās mājās Talsos, esmu
galvenā noteicēja. Kaimiņi jau izdresēti -
kauliņus
ienes garšīgus. Ārā mani ved pastaigāties četras
reizes dienā. Sevišķi man patīk, ka varu
izskrieties bez pavadas, tad netraucē ne dārzā
dobes vasarā, ne tagad lielās kupenas mežā. Jā,
pie jūras gan neesmu bijusi, bet vannā iet man
gan nepatīk... taču, kad jāiet ciemos pie
vecmāmiņas, tad jau tūlīt sāku slieties uz divām
kājām un, protams, saimniece man neko neatsaka,
un tur ir tik gards biezpieniņš... Mmmm! Arī
apkārtējiem kaimiņu mājas sunīšiem esmu
sadraudzējusies. Pa dienu, ja atstāj mani vienu,
tad gan patīk spēlēties ar mīkstajām mantiņām.
Agrāk jau palasīju arī kādu grāmatu, bet tagad
vairs neinteresējos par literatūru... Bet nu jau
vēls, miedziņš man nāk labi, un it sevišķi, ja
tieku gulēt uz saimnieka dīvāna. Jā, piektdienās
gan savā stūrītī uz paklāja, jo tad students
mājās.'' |
