|
 |
|
|
|
Runča Hektora laimīgais stāsts |
Labs
vakariņš no Hektora!
 Nosūtu
jums visiem jaunāko bildi, kurā diezin vai
atpazīsiet to novēlušos, vēlāk slapjai lauvai
līdzīgo, apcirpto, kaķi, kāds no Rīgas pagrabiem
es nokļuvu Tukumā. Paldies Simonai, kura pieņēma
mani tādu, kāds nu es tad biju, savā mājā un
veselu mēnesi baroja ar vislabāko persiešu
barību, lai tikai mans kuplais kažoks atgūtu
savu agrāko godību. Taisnību sakot, vēl jau es
neizskatos tāds, kāds biju savās labajās dienās,
pirms mani pameta... Pēc kāda laiciņa būs
jāpasūta saimniecei jauns foto.
Īsāk sakot, man iet labi. Pašam sava istaba,
savs barības trauciņš un, kaķiem tik svarīgā,
kastīte ar balti zilām smiltiņām. Man gan labāk
tīk uz kaķu mājas plauktiem viesistabā gulēt,
var visu teritoriju labāk pārredzēt. Jā,
dzīvoklis un saimnieces uzmanība man jādala ar
divām kaķu dāmām, kuras vēl īsti negrib ar mani
draudzēties. Lielā, pelēkā Bella šeit ir galvenā
noteicēja, tādēļ reizēm uzrūc. Ha, ha... es jau
nu no viņas pārāk nebaidos! Jau pirmajā dienā
jaunajā mītnē izložņāju katru teritorijas
kaktiņu, uzlecu uz katra galda palūkoties, kā
tur izskatās. Ar svītraino Sisi reizēm labprāt
 paspēlētos,
padzenātu jestri viens otru, bet nē - baidās no
manis un tik šņāc.
Jāsaka gan, ka saimniecei vēl jāpacīnās par manu
labvēlību. Ļauju drusciņ paglaudīt un samīļot,
bet tad metu ar ķepu. Lai atceras, kā mani
divreiz pie vetārsta veda! Tomēr no redzesloka
parasti viņu neizlaižu- kurā istabā viņa
atrodas, turp dodos arī es. Drošs paliek
drošs...
Vislabāk man patīk ieritināties saimnieces dēlam
klēpī, kad viņš sēž pie datora, un murrāt,
murrāt, murrāt...
Sveiciens un milzīgs paldies visiem labajiem
ļaudīm, kuri palīdzēja man un palīdz citiem
nelaimē nokļuvušiem bēdubrāļiem un māsiņām
izdzīvot un atrast jaunas mājas! |
|
|
|
|
|
|