Bulterjermeitenes Džozes stāsts

Nu jau drīz būs gads, kopš esmu prom no vietas, kuras skaitījās manas mājas. Mēs bijām pieci. Ar saviem brālīšiem un māsiņām savu gandrīz gadu ilgo dzīvi aizvadījām būrī, bez pastaigām, rotaļām un pilnvērtīga ēdiena. Bieži gadījās tā, ka savas dabiskās vajadzības mums vajadzēja nokārtot būrī un turpat arī gulēt, jo ārā vešana mums aprobežojās ar izlikšanu uz balkona. Nezināju, vai tādai bija jābūt mūsu dzīvei, bet tāda nu tā bija. Tikai pēc tam sapratu, kādu milzīgu pateicību esmu parādā Simonai un pārējiem jaukajiem cilvēkiem, kuri darīja visu, lai mūs no tām mājām aizvestu. Sākumā biju ļoti nobijusies, jo mani viss biedēja, gan tas, ka mani grib samīļot, gan tas, ka ar mani grib rotaļāties citi suņi. Nevarēju saprast, ko no manis grib cilvēki, mētājot man nezināmus priekšmetus, tagad šie priekšmeti - bumbiņas, kociņi, pīkstošas mantiņas, ir tās lietas, bez kurām nevaru iedomāties ierasto ikdienas jautrību. Tās, protams, neaizstāj rotaļas ar maniem draugiem - citiem suņiem, bet man pat prātā neienāca, ka ar tiem dīvainajiem priekšmetiem var būt tik jautri.

Tagad mana dzīve ir pilnīgi pretēja iepriekš rakstītajam. Un man vairs nemaz nav bail. Tikai dažreiz vēl neuzticos pirmo reizi satiktam cilvēkam.

Varu pateikt, ka mani mīļākie gadalaiki noteikti ir vasara un ziema. Pagājušovasar pirmo reizi biju laukos, tur bija kā pasakā. Visu dienu varēju staigāt pa pļavu, ostīt puķes, trenkāt vārnas, ar draugu Zetu rīkojām sacīkstes - kurš būs stiprāks un tiks pie kociņa. Citreiz Zets bija stiprāks un ar atņemto kociņu muka prom, bet viņš ir tāds tūļa, ka es viņu ātri panācu un kociņš atkal bija mans. Ja tas viss apnika, varēju vienkārši gulēt zālītē un izbaudīt svaigo lauku gaisu. Un ziema – kas var būt labāks par šo?! Sniegs ir tik smieklīgs. Kad es skrienu, tas lec prom man no kājām, un tad es varu viņu ķert.
Es pavisam noteikti piešķirtu ordeni, vai vēl labāk – uzceltu pieminekli tam cilvēkam, kurš ir izdomājis lidojošo šķīvīti, jau vasarā ar viņu bija tīrā jautrība, bet ziemā ir vēl lielāka. Kad viņš paslēpjas zem sniega, tad varu rušināties pa to baltu degunu, kamēr beidzot tieku tam klāt. Nu, vai tad tas nav fantastiski jautri?
Gribu vēlreiz pateikt lielu, lielu, pat vārdos to lielumu nevaru aprakstīt, paldies Simonai gan savā, gan saimnieces vārdā, bez kuras mana tagadējā bezrūpīgā dzīve iespējams nemaz ar nebūtu.