Sveicieni no Džīnas!

Laiks skrien ātri, un nu jau vairāk kā gadu dzīvoju vietā, ko saucu par savām mājām, dzīvoju pie cilvēkiem, kurus saucu par savu ģimeni.  Viss sākās pavisam citādi – piedzimu Tukuma dzīvnieku patversmē un kopā ar vēl divām savām māsiņām tur arī dzīvoju līdz savai laimīgākajai dienai mūžā.  Arī līdz tam bija labi, par mums rūpējās, samīļoja, taču tikai pēc tam, kad nokļuvu pie savējiem, sapratu, ka pasaule ir daudz savādāka! 

Kad mans saimnieks pienāca pie mūsu būrīša, es biju pavisam sabijusies un satraukta.  Iespiedos stūrītī, jo abas melnās māsiņas bija daudz bravūrīgākas par mani. Taču notika brīnums, atverot būrīti, saimnieka rokas sniedzās tieši pēc manis...

Pirmā nakts mājā man pagāja bez miega. Sēdēju blakus saimnieku gultai un neaizvēru ne acu.  Pagalmā nespēru bez saimniekiem ne soli, bet tad es pieradu. Pieradu un sapratu, ka šīs ir manas mājas, šis ir mans pagalms, mana ēdienu bļodiņa un mani saimnieki!

Saimnieki mēdz teikt, ka esmu bez gala izlutināta! Man gan pašai tā neliekas, jo tad, kad pieglaužu austiņas un uztaisu „maza, nelaimīga” suņa actiņas, visi kārumi man tiek iedoti!  Man garšo pilnīgi viss, izņemot kartupeļus. Ēdu visus augļus, graužu burkānus. Vasarā ir pavisam labi – pagalmā esošie ogu krūmi ir mani, un ar ogām varu nedalīties! Šovasar „aplasīju”  visus ērkšķogu krūmus, plūmes arī, bet tās bija daudz... visas nevarēju apēst.

Saimnieki ir sagādājuši man mantiņas. Man ĻOTI patīk bumbas. Tādas man ir veselas četras un, ja saimnieki vēl tās cenšas man atņemt un aizmest vai paslēpt... tad sākas īsta jautrība!  Vasarā pagalmā parasti uzrodas vēl pāris adatainas bumbas, ko saimnieki sauc par ežiem, bet tos viņi man vienmēr atņem.... No bērnības man ir vēl viena mīļa rotaļlieta – mana aste, ko cenšos noķert vēl joprojām, tik nesaprotu, kāpēc tā ir tik tālu...

Runājot par spēlēšanos, man jau patīk vēl citas nodarbes, bet nesaprotu, kāpēc tās īsti nepatīk saimniekiem! Kad sagrauzu saimniekam jaunās kurpes, izpurināju spilvena saturu pa istabu vai sagrauzu telefonu, saimnieki nebija priecīgi. To gan es nesaprotu, bija taču jautri!  Un saimnieces savāktās lapas rudenī no maisiem izpurināt arī man patika! Kad viņa tās vāca jau trešo reizi, tad gan es drusku dabūju rājienu...

Bet vispār jau viņi uz mani dusmoties nemāk, un to es labprāt izmantoju. Taču dusmoties māku es... uz visiem kaķiem, putniem, riteņbraucējiem, kas brauc gar manu sētu...  Sākumā domāju, ka visi cilvēki ir mani draugi, bet tagad smaidu un priecājos tikai par tiem, ko pazīstu vai tiem, ar ko kopā atnāk saimnieki. Svešiniekus pagalmā ielaižu nelabprāt.

Gribu teikt lielu paldies visiem, kas par mani rūpējās manās pirmajās mājās – patversmē, un gribu nodot sveicienu manām māsiņām. Nezinu gan kā dzīvē veicies viņām..., bet ceru, ka arī viņas ir atradušas savas īstās mājas un savu īsto ģimeni!