|
 Labdien,
te Buzera ģimene! Kad nolēmām iegādāties sunīti,
sarunājām ar Simonu ierasties patversmē apskatīt
kucēnus. Nākamajā dienā bijām klāt, puikam līdzi
bija cīsiņu maisiņš. Sākumā visus apskatījām,
tad mums parādīja brūnu, augumā palielu kucēnu
ar noļukušām aušelēm. Kamēr puika jau izbaroja
cīsiņus, saskatījāmies un sapratām, ka tas ir
mūsu sunīts. Nopirkām visu nepieciešamo un
braucām pakaļ. Pa ceļam uz mājām suņuks trīcēja
galviņu iebāzis padusē. Kad nesām pa kāpnēm,
viņš izskatījās tik mīļš un bužināms, ka
nosaucām viņu par Buzeru. Sākumā mums gāja
jautri, Buzim tik labi patika zem
gultas, ka pat ārā negribēja iet. Pēc trim
dienām tik sadūšojās aiziet līdz virtuvei, un tā
ik pēc trim dienām tika iekarota nākamā telpa.
Buzers pie mums nu jau būs nepilnu mēnesi,
toties jūtas kā īsts ģimenes loceklis. Suņu
barību ēd ar gariem zobiem, vienmēr cerēdams uz
kaut ko no saimnieka galda, kauliņi viņam ir
lielā cieņā. Ar apbrīnojamu pacietību izturas
pret mūsu piecgadīgo puiku, pat neuzrūc, ja
gadās uzkāpt uz astes. Buzis vienmēr mūs ļoti
gaida mājās, pa dienu pamatīgi nostrādājies
pārvietojot kurpes un šalles. Viņš kunkst
labsajūtā kad kāds paglauda un samīļo. Novēlam
katram patversmes sunītim atrast gādīgus
saimniekus. Paldies, Simonai!!! |
