Mūsus stāsts par Bono sākās pavisam nejauši – forumā, sadaļā, kur pamesti dzīvnieki meklē sev jaunas mājas, no bildes pretī raudzījās divas lielas, brūnas acis..

            Stāsts gaužām skumjš – lielais, mīļais, smaidīgais suns kādam bija kļuvis lieks. Esot nevaldāms, nevienu neklausot, graužot visu, kas pagadās pa ķērienam. Un „saimniece” atradusi vieglāko veidu, kā „problēmu” atrisināt – suns tika nodots Jelgavas izolatorā, kur viņa stundas bija skaitītas. Ja dzīvniekam neatrastos jaunas mājas, viņš tiktu iemidzināts. Patiesība atklājās jau pavisam drīz – izrādījās, ka puikam ir steidzami nepieciešama plakstiņu operācija. Tā ir dažām šķirnēm bieži sastopama problēma, kad acu plakstiņi sagriežas nepareizi un skropstas nemitīgi grauž un kairina actiņas. Problēmu var atrisināt ar operāciju un rūpīgu actiņu kopšanu, kas, protams, prasa naudu... Pēc vetārstu slēdziena, puika jau ilgi mocījies, actiņas jau bija tiktāl iekaisušas, ka sunim draudēja aklums. Diemžēl nevienu viņa bijušajās „mājās” tas nebija uztraucis.

            Paldies visiem suņu dieviņiem, ka par šo skumjo stāstu uzzināja Tukuma patversmes labais gariņš – suņu mamma Simona J Kopīgiem spēkiem, daudziem labiem cilvēkiem piepalīdzot, naudiņa operācijai tika savākta un jau drīz tai pašā forumā parādījās bildes, kurās Bono bija jau pēc operācijas un nedaudz apjucis un izbrīnīts devās uz savām pagaidu mājām Tukuma patversmē.

Tālāk jau viss, šķiet, notika milzu ātrumā – pārrunas visai ģimenei kopā, braukšana iepazīties, vēl vienas kopīgas pārrunas, līdz beidzot ar tikko iegādātu skaistu, jaunu, brūnu kaklasiksnu mēs braucām savam puikam pakaļ.

Tagad Bono laimīgs dzīvo savā mājā. Viņam ir pašam sava istaba ar lielu, mīkstu segu gultai. Sākumā gan Bonis uzvedās pavisam aktīvi, kā jau īsti nepieradināts suns, kuram bērnībā, šķiet pamatīgi trūkusi saimnieka uzmanība. Bono bija iemācīts tikai dot ķepu un sēdēt. Tā katru reizi kad viņš  mēģināja no mums izlūgties kādu kārumu, viņš sēdās un deva ķepu, un pats bija ļoti apmierināts. Pie pavadas gan viņš īsti nemācēja iet, rāvās kā traks, gribēdams skriet. Nu Bono māk labi iet pie pavadas. Prot arī „gulēt”, „prasīt” un „palikt”.

            Jau nākamajā dienā pēc ierašanās jaunajās mājās Bono tika iepazīstināts ar mazo franču buldoga meiteni Fīču, kura ļoti bieži ciemojas pie Bono. Bono ir ļoti miermīlīgs suns un ar Fīču sadraudzējās ļoti labi. Kad abi satiekas, ir ļoti priecīgi un dauzās kā traki. Tas nekas, ka Bono ir pāris reizes lielāks un četras reizes smagāks - abi var dauzīties stundām.

            Pavisam netālu no mūsu mājām ir milzīga pļava, kur Bono var skraidīt pēc sirds patikas. Sākumā, kad palaidām Boni vaļā, viņš īsti negribēja nākt atpakaļ pie pavadas, bet nu Bono neizlaiž mūs no acīm un nemitīgi uzmana mūs, ka tikai mēs kaut kur neaizejam bez viņa.

            Dažreiz mēs spēlējam paslēpas – pietupjamies garajā zālē un mūsu lielais zvērs, ausīm plīvojot, kā pūķis no filmas „Nebeidzamais stāsts”, skrien mūs meklēt, un zeme rīb, kad viņš tuvojas. Atradis mūs, viņš iedod katram pa millllzīgai slapjai bučai un atgriežas savās darīšanās pie zaķu pēdām un kurmju rakumiem. Kad ir kārtīgi izskrējies, pats pienāk klāt un liek klāt galvu, kā teikdams - nu varam iet mājās.

            Bono sevi uzskata par pilntiesīgu ģimenes locekli – ja visi grauž ābolus, arī Bono aiziet un uzcienājas no spaiņa ar kādu „dzidro”. Ja visi grauž burkānus – Bono, protams, arī. Un viņam, ļooti garšo vīnogas.

            Kad tētis piedāvā Bono alu, viņš rauc degunu un šķauda, bet, ja pa ķērienam gadās vīna glāze, lielā mēle labprāt nostrebs kādu malku – dižciltis, kā nekā, lieto tikai smalkus dzērienus J

Vakaros, kad mēs sēžam uz dīvāna un skatāmies televizoru, Bonis guļ pie kājām, bet, kad viņam ļoti uznāk miegs, viņš aiziet uz savu istabiņu un liekas gulēt. Dažkārt, ja esam pie televizora aizsēdējušies par ilgu, viņš samiegojies atnāk atpakaļ un ļoti uzstājīgi visiem liek saprast, ka nu gan ir laiks iet pie miera.

Par Bono mēs varētu stāstīt vēl ilgi, tik daudz interesantu, smieklīgu un mīļu stāstiņu jau iekrājies, bet te nu mēs liksim daudzpunktus, lai dotu vietu arī citiem laimīgajiem stāstiem...

Vēlreiz paldies par mūsu Bonci visiem tiem foršajiem un jaukajiem cilvēkiem, kas paglāba Bono no paša ļaunākā un ļāva viņa stāstam turpināties kopā ar mums!!!

Anete un Luīze,

un pārējā Bono ģimene