Pirmo reizi mazās Belliņas sejiņu ieraudzīju internetā bildītē dogs.lv foruma sadaļā, kur izliktas ziņas par lieliem un maziem suņiem, kuri meklē mīlošus saimniekus un labas mājas. Viņas tur bija divas māsiņas – abas mazītiņas, ļoti jaukas un pūkainas . Jau kādu laiku biju meklējusi kādu, kas varētu būt jauka draudzene gan man, gan manai gadiņu vecajai nelielajai sunei, kurai bija vajadzīga kāda radniecīgāka dvēsele par mani, ar kuru pa pļavu skriet  un pa mežu dauzīties. Sazvanīju suņu aizstāvi un Dieviņu Simonu, sarunājām, ka jau nākošajā dienā viņa atvedīs mazo līdzi uz Rīgu, jo pašai te bija darīšanas.
Bija visai auksta un vējaina diena. Uz satikšanos ar Simonu un mazo kunkulīti biju ieradusies stipri ātrāk, kaut arī parasti bieži sanāk kavēties, bet šoreiz biju satraukusies un negribēju neko palaist garām. Man līdzi bija liela silta soma un sedziņa, lai mazulis pa ceļam uz mājām nenosalst. Zvana telefons un Simona ir klāt. Aizgāju pie viņas mašīnā un viņai rokās mazītiņš, pūkains jaukumiņš! Tāds sabijies un trīcošs.. Mazliet smilkstēja. Laikam jau iepriekšējā dzīvīte tik salda nebija, kā varētu gribēties un tagad viss apkārt notiekošais  arī iedvesa šausmas. Simonas rokās gan  mazā jutās droši (jau no bērnības gudra meitene), jo, nonākusi pie manis, sāka kārpīties atpakaļ pie Simonas. Pasēdējām, parunājām par barošanu, potēm un audzināšanu, mazā aprada ar situāciju un tad jau sākām atvadīties.
Negribēju, lai mazā nosalst, tāpēc mājās braucām ar taksi. Taksists, pats suņumīlis, teica, lai velkot mazo no somas ārā un rādot viņai pasauli, jo mašīnā taču silti. Pēc laika jau bijām mājās. Ienācu priekšnamā, noliku somu uz grīdas un sāku ģērbties nost.  Somai momentā klāt mana tobrīd gadu jaunā sunīte Elza un sāk somu aktīvi ostīt. Somas saturs (Bella) laikam sabijās un sāka uz neredzamo ošņātāju baisi rūkt un riet, Elza pretī. Tā nu bija viņu pirmā tikšanās – jāsaka, ka manas muļķības dēļ, ne visai veiksmīga. Tad lēnām sākām iepazīšanās procesu. Elza bija dikti pikta, ka mājās pēkšņi bez viņas ir vēl kāds luteklītis. Sākumā man likās, ka viņas viena otru noēdīs, tāpēc cītīgi pieskatīju, kur katra iet un ko dara. Pēc laika jau sarada. Liels prieks bija, kad aiznākošās dienas vakarā sākās viņu pirmā rotaļa! Tik mīļi tas izskatījās!! Un tā gāja dienas.. Un nedēļas.. Un mēneši.. Tagad abas ir labas draudzenes – pastaigās Belliņa visur seko vecākajai māsai Elzai. Elza mazo māsu mēdz aizstāvēt no citiem suņiem, ja viņai liekas, ka kaut kas nav tā kā vajag. Belliņa gan vēl salīdzinoši maza, bet man liekas, ka izaugs par gudru suni. Dikti mīlīga – seko man kā maza astīte pat tad, ja guļ uz dīvāna un es no istabas tikai līdz virtuvei aizeju pēc ūdenskrūzes. Tāda smalka un ēteriska būtnīte – viegliem solīšiem tipina. Sākumā viņa bija ļoti bailīga attiecībā pret citiem suņiem. Kad kādu satikām, laidās pie manis un smilkstēdama prasījās klēpī, lēkādama man pie kājām. Es neņēmu, centos iedrošināt, lai saņem dūšiņu un iet draudzēties, jo zināju, ka konkrētais satiktais suns ir labsirdīgs un pāri nedarīs. Arī to viņa ar laiku apguva un tagad kļūst arvien drošāka. Ja es saku, ka var iet spēlēties, tad iet ar un, ja nu kas, tad māsa aizstāvēs! Pret svešiem cilvēkiem arī ir nedaudz piesardzīgāka. Drošības pēc turas tuvāk man. Ja cilvēks viņu paglauda, kamēr viņa man uz rokām, tad pēc tam vairs tik liela baile nav un var iet mīļoties. Toties, kad cilvēks iepazīts, tad katru reizi, kad satiek, tiek sveikts ar mīļām bučām un lielu prieku. Turklāt mazo karodziņu, kā saucu viņas astīti, vicina tā, ka reizēm liekas, ka viņa gaisā pacelsies!

Esmu priecīga, ka liktenis mums ļāva vienai otru atrast, lai gan Tukuma Simona jau par visiem saviem pieņemtajiem audžu bērniem parūpējas, lai tiem būtu pašas labākās mājas. Liels paldies viņai par to! Un paldies par to, ka uzticēja man mazo Izabellu – Belliņu =)

Lāsma Sondore.