Sveiki Simona un Tukuma patversmes iemītnieki. Šeit jums raksta Tofiks no sniegotās Ventspils. Nu jau 3 mēnešus esmu Ventspilnieks. Man iet interesanti. Ēdu, guļu, pastaigājos un pildu sarga pienākumus. Ir gājis man visādi par šo laiku. Esmu norāts pāris reizes arī par ko, ka jau otro čibu pāri sagrauzu, interneta vadu, TV vadu, Austiņas, Zeķes utt. Esmu sētas saimnieks vienmēr, kad skatos par logu man visi ir jāaprej. Tā varu teikt man iet labi saimnieki mani lutina un ļauj pat skatīties TV guļot blakus viņiem gultā. Pievienošu dažas bildītes kur esmu redzams es atpūtā. Uz tikšanos Pavasarī, kad nokusīs sniegs.

 1.Pirmā diena kad ierados Ventspilī.

 2.Mazliet miedziņš uznāca.

 3.Mēdīties es arī māku.

 4.Pirmais sniegs.

 5.Esmu laimīgs.

 6.Ar saimnieku Jāni kopā.

 7.Man ir sava gultiņa.

 8.Kurš teica ka man nepatīk sniegs.

 9.Sveiciens tas esmu es Tofiks.

 10.Mīlu skriet ātrāk par vēju.   

                                                                                              Ar cienu: Tofiks Lūciņš

Sveiciens visiem Tukuma dzīvnieku patversmes iemītniekiem!

            Te jums rakstu es, Mjausis. Arī es esmu adoptēts no Tukuma dzīvnieku patversmes. Un kas to būtu domājis, aizbraucu dzīvot pie Renāra, kurš arī dzīvoja un tika adoptēts no Tukuma dzīvnieku patversmes. Kad mēs satikāmies, Renārs mani uzņēma ar lielu mīļumu un apmācīja lietās, kas man būtu jāzina kaķu sabiedrībā. Arī es tagad esmu rīdzinieks. Un man tas ļoooti patīk J

            Man ļoti patīk gulēt klēpī, līst zem segas un, kad man izkasa punci un izmīļo. Nagus un savu raksturu nerādu un saimnieki par to ir lielā sajūsmā. Vēl man ļoti patīk ēst, uz virtuvi gājienā vēl neviens mani nav apsteidzis. Man garšo pilnīgi viss, pat makaroni un citas lietas, ko man īsti neļauj ēst. Kā arī piens, ja kāds dzer pienu, tad manai ķepai jābūt pirmajai, kas pārbaudīs piena kvalitāti krūzītē pirms saimnieka. Interesanti ir tas, ka man patīk nesāt zobos striķīti un ja man vēl viņu pamet, es veikli viņu atnesu atpakaļ. Esmu ļoti sabiedrisks un līdz ar to Renārs arī tāds ir. Mēs pat abi bijām žurnālā un par mums bija raksts. Un pat fotogrāfs bija atbraucis pie mums uz mājām uz foto sesiju. Nu jau es esmu lepns, labi, labi, tik mazliet J

            Pievienoju savus un Renāra foto. Sveicieni visiem maniem draugiem patversmē, kā arī tiem, kas dara cēlo darbu un dod mums otro iespēju un atrod jaunas mājas. Paldies Simonai un pārējiem.

Mjau !

159,         Sīrija un Podziņa.

RŪBIJA.

153.  Noras stāsts.

Lorda Bairona 5. vēstule!

Heisā, te Bairons raksta, Lords Bairons!

Kopš pēdējo reizi rakstīju pagājis jau labs laiciņš, un atkal jau vis kaut kas sadarīts un redzēts.

Man vislielākais brīnums, ko piedzīvoju pa šo laiku, bija tas baltais mīkstums, kas krita no debesīm – saimnieki sauc to par sniegu. Saimnieki smējās par mani, kad es pirmo reizi iekāpu sniegā, jo no sākuma sala ķepas, man nācās staigāt kā stārķim ar augstu paceltām ķepām. Pēc maza brītiņa es sapratu, ka tas tak ir riktīgi forši! Tas sniegs sakrita tik daudz, ka manā teritorijā izveidojās tādi kalni...nu TĀDI kalni. Tas bija tik forši – sēdēt vai gulēt pašā kalna galā un tik tālu redzēt, skriet un mēģināt ar vienu lēcienu pārlēkt kādam no tiem kalniem. Un, protams, vārtīšanās un niršana sniegā, braukšana lielā ātrumā pa sniegu ar degunu, tā, ka viss riņķī put, sniega ēšana pilnām mutēm un rotaļu kociņa meklēšana dziļā kupenā – nu, kas gan var būt labāks par to?! Saimnieki mani ņēma līdzi uz laukiem – tur tādi plašumi un tādas kupenas bija – skrēju kā vējš. Galu galā – ūdens peļķes vairs nebija kurās mērīt dziļumu un temperatūru, tad nu vajadzēja savākt datus par to, cik tad tas sniegs daudz ir sasnidzis.

Bija arī pirmais skumīgais notikums – mana draudzene, suņu tante Iksela (XL), aizcilpoja un labākiem medību laukiem... Tad kādu laiku biju vienīgais suņveidīgais mājās. Visā visumā man patika būt vienīgajam tādam savā barā, bet bija skumīgi, jo nebija neviens, ko apcelt, kaķi arī visi sēdēja istabā, sakot, ka ārā ķepas salstot. Pēc kāda laika atbrauca viens milzu suņu onkulis vārdā Mr.Vilsons un, tad nu mēs tagad atkal esam divi suņveidīgie. Man ir atkal kāds, ko apcelt, galu galā, man tak saimniekiem jāparāda kāds es veikls, lokans un pats, pats labākais. Nevaru mūs kop bildē atrādīt, jo mūs abus vienkārši nav iespējams nobildēt – sanāk vienas miglu bildes.

Tad mēs ar saimniekiem, vienu reizi aizbraucām uz vietu, kur pulcējās daudzi suņi, līdzīgi man. Aprunājos ar visādām, skaistām suņu meitenēm – uh, kas tās bija par skaistulēm! Saostījos arī ar dažiem džekiem, nedaudz kopā uzdziedājām arī. Redzēju arī to, kā citi suņi milzu ātrumā vilka savus saimniekus (nesaprotu, kāpēc pastaigu laikā saimnieki man viņus neļauj tā vilkt). Es arī tā gribu un ceru, ka saimnieki arī man tā drīz ļaus.

Tagad pienācis pavasaris. Saulīte silda sānus. Esmu klājis peldsezonu, skrienot pakaļ tiem spārnotajiem radījumiem. Kaķi pa ziemu tādi resni palikuši, sēžot istabā, tad nu nodarbojos ar viņu formas uzlabošanu – viņi skrien prom, es šiem pakaļ. Gadās arī otrādāk. Nav interesanti un godīgi, kad šie sakāpj kokos, jo es vēl arvien neprotu kāpt kokos. Augstu lēkāt gan es protu, bet tad šie uzkāpj vēl augstāk. Vel bez rotaļām un sportošanas cītīgi strādāju pavasara talkā laukos. Bija jāstaipa zari, jo saimnieks jau nevar tik ātri pastrādāt kā es. Es visu ātri, ātri sadaru un tad vēl atliek laika rotaļām. Vēl man talkas laikā bija jāpieskata, lai saimnieks ar zaru čupu neaizbrauc neceļos. Pēc lauku aktivitātēm – darbiem un rotaļām nolēmu, ka, ja jau te tik daudz to smaržīgo puķu, tad man noteikti jāiesmaržina kažoku. Vizbuļu aromāts pavasarī ir vislabākais.

Vienu dienu gan saimniekiem sagādāju raizes... Gar manu teritoriju katru vakaru bez pavadas iet viens suns, dikti līdzīgs man, tikai lielāks, un regulāri raksta vēstules suņu meitenēm uz manas teritorijas žoga stabiem. Man tas dikti nepatīk, bet mīļā miera labad, lai jau raksta (pēcāk zem tām dzejoļu rindām parakstos es. Ieraudzīju, ka vārtiņi vaļā...jozu, ko kājas nes. Dzirdēju saimnieci aizmugurē saucam mani, bet man tas tikai uzdeva lielāku vēlmi satikies un aprunāties ar to vēstuļu rakstītāju. Panācu šo. Bet, kad žogs nav starpā, viņš tik foršs šķita, aicināju šo uz rotaļām un pirmais ko darīju draudzīgi apkampu (kā jau to parasti haskijveidīgie to dara) šo un devu buču uz vaiga, bet šis nogrūda mani zemē un ielaida zobus kažokā. Uh, ku dusmīgs paliku rūcu cik skaļi un draudīgi vārēju, bet šis tik koda. Labi ka mana saimniece un tā otra suņa saimnieks pieskrēja klāt un aizvilka mūs katru uz savu pusi. Šitādu kašķupoli nebiju vēl saticis (apraksta manus sētas stabus un tad vēl negrib draudzēties), dusmas bija tik liekas, ka biju gatavs arī šim paretināt kažoku. Saimniece mani sabāra un neļāva. Sekoja brauciens pie daktera. Tas otrs bija satraumējis man acs plakstiņu no iekšpuses. Vairāk viņam nekas nebija izdevies man izdarīt – galu galā, laikam mani paglāba biezais kažoks. Nu jau viss kārtībā, tik tāda skrambiņa vien bija. Tagad ar saimniekiem katru vakaru kopā atkārtojam komandas. Saimniece man vēlāk stāstīja, ka es esot izskatījies pēc riktīga vilka (no filmām) – ar milzīgiem, atņirgtiem zobiem un esot ļoti draudīgi rūcis. He.. izrādās šo talantu vēl nebiju sevī atklājis.

Katra diena man ir kā piedzīvojums. Kā redzat, nekas diži nav mainījies. Atkal varu ik vakaru dodoties pastaigās iešņaukt pa naktstauriņam (ķerot ar muti – kaut kā nesanāk – pazūd mutē). Arī zāle un virza saaugusi – varu saēsties pilnu punci.

Visu to jautrāko un labāko vēlot,
Bairons..., Lords Bairons.