149. Saulaini sveicieni no Džīnas

148. Labas ziņas no Sprogainā Lāčuka

Taksenītes Nikas laimīgais stāsts - pirmā daļa!

Sakām lielu paldies visiem Nikas atbalstītājiem, kuri mums zvanīja un visādi juta līdz. Ratiņi beidzot ir gatavi, atlicis tikai uzšūt atbilstošos, pēc izmēriem, drēbes iemauktiņus. Attēlā redzamās saites ir pagaidu variants, kaut gan izskatās diezgan fifīgi un svinīgi, kā cilvēki saka, ieraugot sunīti, kad viņa skraida, vai dzenā kādu kaķi, ka sarkanās bantes vien plīvo. Nika apmeklē fizioterapeitu, kur cītīgi vingro un veic dažādas kustības, lai mazinātu stīvumu pakaļējās kājiņās. Kad paliks siltāks, būs arī peldēšanas nodarbības!

Operācija, pēc Dr. Briņka teiktā, pēc cītīga fizioterapijas kursa, būs vasarā. Optimisms un dzīvesprieks Niku nav pametis ne uz brīdi, reizēm slapja mugura, viņai pakaļ skraidot. Vēlreiz LIELS paldies visiem jaukajiem cilvēkiem par atbalstu!!! Nika var justies lepna, ka viņai ir tik daudz patiesu draugu ! :)

147. Gluži kā Vinnijs Pūks tikai suņu meitenes tēlā, un tomēr bez vārda Vinnijs

Sveika, Simona!
Esmu tā suņu meitene, kura patversmē dzīvoja kopā ar diviem saviem brālīšiem. It kā jau nebija slikti kopā dauzīties un dalīties ar našķiem, bet tomēr meitenei ir vajadzīga sava istaba. Tā nu kādā rudens dienā mans sapnis piepildījās un es nonācu savās jaunajās mājās, kurā tiešām man bija atvēlēta sava istaba un dīvāniņš. Saimnieki abi man gadījušies tādi forši – nekad neatsaka skraidīšanai pa istabu vai ziemas dienās – metāties ar pikām un vārtīties sniegā. Varbūt tāpēc, kad nu jau esmu liela, es nemaz nezinu kā ir būt pieaugušai, jo rotaļas un dauzīšanās rit pilnā sparā, gluži tāpat kā bērnībā. Ziniet, saimniece pat speciāli nopirka gumijniekus, lai varētu ar mani izskraidīt visas peļķes, kas bija saradušās pēc garās ziemas.
Tagad es dzīvoju laukos kopā ar vēl vienu suni. Es gan nekad neesmu sapratusi, ko gan viņš tāds drūms, bet es vienmēr viņam uzlaboju garastāvokli ar lēkšanu un skriešanu viņam pretī. Viņš man iemācīja riet uz garāmgājējiem un aizdomīga paskata mašīnām – pareizi ir – nav ko te mieru tracināt. Vaaaaaj... tagad es varu sarieties ar savu kaimiņ-suni un trenkāt kaķus, izošņāt visus krūmājus un aizskriet līdz vietējai karjerai zivis paskatīt. Vai tas nav suņa sapnis?
Man dzīves moto ir „visvairāk man patīk būt ziemā, kad sniegu var ēst...”.

P.S. Nemaz neiepazīstināju ar sevi... Mani sauc Pūks. Kāpēc meitenei tāds vārds, par to vēl draugi brīnās, bet man patīk – tas piestāv manai traki dzīvespriecīgajai dabai.

Ķepas kopā! Vau!

146. Džordžijs iepozē

Nu tā, te būs. Lielākoties bildēs ir kopā ar savu mazo saimnieci, abi ir nešķirami draugi. Suns tiek bučots, mīļots un paijāts. Abi dalās gan ar mantām, gan ēdienu. Ja mājās tāds ilgāks klusums, tad skaidrs, ka abi dara nedarbus. Meita kārtīga saimniece, neļauj Džordžijam likt ķepas uz galda, velk nost. Tagad mājās daudz lielāka kārtība, jo drēbes, un it īpaši apavi, jāsargā...  Džordžijam ļoti patīk ūdens, kā atgriež krānu, tā uzreiz ir klāt un vēro, mēģina paķeksēt ar ķepu, arī vannā patīk, un nebaidās arī no fēna. Ķemmei gan kož, bet tik un tā cītīgi ķemmējamies. Ar kaķi arī abi sadzīvo, no sākuma kaķis retāk nāca mājās, bet nu jau arī abi ir draugi, reizēm gan Džordžijs uzkasās kaķim, un tad dabū trūkties.

Priekšnama linolejs un šis tas vēl ir pabojāts, bet piedodami, Džordžijs ar vēl tikai bērns. 

145. Īsā ziņa no Princeses

Sveiki! Šeit no Engures. Pirms nedēļas, t.i. 2. aprīlī, paņēmām kaķenīti.

Lūk, arī bildīte! Kaķenītei vārds - Princese.

Uzvedas viņa patiešām kā īsta princese. Dikti mīl viņa ziedus un dauzīties, bet kad redz, ka laiks doties gulēt, tad arī viņa to dara, neiebilstot. Ļoti priecājamies par šo skaistu, mīļo un jauko kaķenīti. Paldies!

144. Sūtījums no Rūbijas

Simonai varu ziņot, ka Oma, kas no sākuma mani negribēja un pēc maniem nedarbiem teica, ka tik neaudzinātu zvēru neesot redzējusi, tagad sauc par mīļo meitiņu un cienā ar burkāniem. Jā, jā man ļoti garšo burkāni, kartupeļi, āboli un apelsīni arī pamelo, bet vislabāk bumbieri!!!
Par tiem nedarbiem - nu nav jau tik briesmīgi. Pašā sākumā "novācu» no palodzēm saimnieces orhidejas, jo traucēja skatīties pa logu. Pāris reizes bruņurupuci Žani iecēlu dīvānā. Palasīju dažas grāmata, bet nu jau esmu nākusi pie prāta. Ar kaķenēm satieku labi, man viņas patīk ļooootī, bet es viņām reizēm nē. Nagus gan neviena pret mani nav izmēģinājusi, dzīvojam draudzīgi.
Izaugusi gan esmu dūšīgi, tagad klubkrēslā vietas pietiek man vienai. Skaistā pelēkā krāsa arī nogājusi un esmu melna ar sudrabotiem lāsumiem. ģimenes jaunatne man atļauj pagulēt savās gultās, bet saimnieces dīvānā varu tikai vakaros skatīties televizoru.
Tā lūk, ar dzīvi esmu apmierināta un vēlu Jums visiem labus saimniekus! Rūbija

143. Rēzija-Roja

Labdien,

Sen solītais stāsts par bijušo Rēziju, tagad Roju. Roja ar savu saimnieci dzīvo laimē un saticībā. Roja, protams, sagādā daudz rūpju, jo ir liela delvere. Vis kaut ko čiepj, grauž, rok un ir tik sabiedriska, ka bez uzlēkšanas virsū, ieskatīšanās acīs un centieniem nolaizīt ģīmi iztikt nevar. Protams, tas pats attiecas arī uz visām garām braucošajām mašīnām ;-) Bet pats jautrākais ir tas, ka vasarā mīļākā Rojas nodarbe ir peldēšanās dīķī. Tas tiek darīts regulāri, un viņa patiešām iet peldēt, peld vairākus apļus. Mums ir aizdomas, ka vardes arī tiek ķertas un vis kas lēkā tiek trenkāts.

Tā nu mēs dzīvojam.

142. Čau, čau, visiem maniem brāļiem un māsām!

141. Re, arī Basters ir atsūtījis bildes no savas jaunās dzīves!

140. Kaķenīte Klaudija

139. Te raksta melnais Vācu aitu suns Ralfs.

138. Mazvēstulīte no Čapiņa un Tilles.

Sveiki Simona, sveiciens no Čapiņa un Tilles.

Bijām aizbraukuši ciemos. Čapiņš jau nu ļoti gribēja draudzēties, bet Tillīte gan sākumā bija ļoti greizsirdīga un nikni rūca un koda Čapim. Tikai otrajā dienā, kad jau bija jābrauc prom, tad nu viņa palika tāda draudzīgāka. Tillīte ir tik ātra kā atspole - turpu -šurpu, večukiņš Čapiņš mēģināja turēt līdzi, bet mājās pavisam mierīgs, kā jau seniors.
 

Lai veicas darbā!
Visu labu,
Inese

137. Baltais ''takšu puika'' Rūpertiņš

Svēta lieta ir gulēt saimnieku gultā, uz rīta pusi visforšāk esot zem segas. Vēl labi esot gulēt pie siltas krāsns. Ārā visiem trim sunčiem patīk riktīgi izskrieties un izdauzīties, tik Rūpītim viena bēda - kājiņas īsas un nevar tik ātri paskriet kā tās garkājainās dāmas. Bet tad talkā tiek ņemta viltība - mazais bosiks skrien nevis pakaļ (piem. mājai), bet mēģina skriet pretī pa otru pusi.
Rūpertiņš ir ļoti prātīgs un foršs suns. Paldies Jums par viņu!

136. Rudais kaķu jauneklis Princis!

Labdien, mani mīļie tukumnieki!
Jūs mani visi pazīstat kā Beinerta klīnikas runcīti, tagad man ir cits vārds, mani sauc Princis. Esmu nokļuvis ļoti lielā mājā. Atbraucu es vēlu vakarā, bet līdz gulētiešanai jau biju ar visiem sapazinies, manā pārvaldījumā ir milzu bernietis Ārčijs, zem kura var staigāt, nepietupstoties, dauzīties, košļāt viņu, divi minkas Ottiņš un Grietiņa, divi akvāriji ar zivtelēm, trīs ēdamtrauki kaķiem, bet es jau no pirmā vakara pārvaldu arī Ārčija trauku, jo tur var atrast stipri garšīgus kumosiņus un ne tādus, kā mūsējos trauciņos. Pirmajā vakarā, nedaudz apskrējis perimetru savai jaunajai valstībai, devos mīļoties ar saviem jaunajiem saimniekiem, bet tad mana sirsniņa bailēs sarāvās, jo no saimnieces mutes izdzirdēju vārdus "rīt brauksim pie vetārsta"....atkal, bet kāpēc?...mani jau reiz Simona izglāba....kādēļ atkal "ārsts"? ....vai tiešām es būtu sapriecājies par ātru?.... Un man likās, ka šīs būs manas jaunās mājas....Es uzlīdu saimniekam uz krūtīm, saritinājos, sāku murrāt, ar deguntiņu mīļot viņu ....vai tiešām es neesmu pietiekami mīļš?... Pagāja laika sprīdis, uzmanīgi vēroju un klausījos, vairs negribējās ne māju iepazīt, ne ar kādu dauzīties....saimnieks mani glaudīdams, saka: "Nu ,šņākulīt, tas puņķis būs  jāārstē!".....mana sirsniņa atdzīvojās, tagad sapratu, mani vedīs ārstēt, un neviens šeit negrasās no manis atteikties, tas bija mans triumfs, laikam no priekiem uznāca liels šķaudiens, kuru iešķaudīju saimniekam sejā, jau nobijos par savu izdarību, bet saimniece sāka smieties, ka ja aplipināšu ar savu vīrusu arī saimnieku, tad braukšot pie ārsta abi kopā. Nu tā! Tāds man sanāca pārdzīvojums.
Otrā dienā pamodos ar labsajūtu, ka esmu mājās, ka man ir ģimene, jo visi mani pabužināja, paglaudīja, parunājās, paslavēja, ka nakti labi gulējis. Toties Ārčijs bija ļoooti greizsirdīgs, bāzās pa vidu, bet es viņam tā drosmīgi metos virsū un pa kaķisko centos iestāstīt, ka esmu maziņāks, no nāves izglābts, vairāk pēc mīļuma noilgojies. Kodu visās aizsniedzamajās kājās, bet tā kā biezais kažoks tikai uz deguna neaug, nekā nevarēju pārmācīt. Man pilna mute ar viņa kažoku, a viņam nekas, cilā tik kājas! Tā vispār, Ārčijs ir super suns, ēdam mēs no viņa bļodas kopā, bet kaķu bļodiņas viņš neaiztiek nekad, tādēļ, katram minkam skaidrs - vispirms ēdam no  Ārčija bļodas, tad katrs no savas!

Tālāk šajā dienā nonācu stingras dakteres rokās, kas mani izbužināja, izstaipīja, izspaidīja, pārbaudīja sākot no deguna līdz astes galiņam, ļoti uzmanīgi klausījos saimnieces un dakteres sarunā, lai arī man būtu skaidrība, ko ar mani darīs. Nu tad tā, mani mīļie, dabūju trīs špricītes (un 2 špricītes vēl katru otro dienu veselu nedēļu), bet biju gatavs paciest nezin ko, lai tikai saimniece mani neatstāj klīnikā, bet ņem līdzi uz mājām, bez tam - saņēmu totālu ausu apkopi (varu palielīties - tagad man ir smukas rozā austiņas, kas vairs nekasās), un sapratu, ka būs jābrauc atrādīties. Tas viss sīkums, bet galvenais - MANI PAŅĒMA līdz uz mājām, MANI NEATSTĀJA klīnikā. Mājās aizbraucot, biju sajūsmā, kā spruku no kastes, tā uzskrēju pa trepēm, visus savus mīļos iztramdīju, es biju mājās, lai visi zina, ka esmu atgriezies!
Pašlaik trokšņi krūtīs man vairs nav, actiņas veselas, tikai deguntelis vēl drusku jāārstē, tur man smērē, pilina, nu nepatīkami, bet es arī tā viegli vairs rokās nedodos. Tikko sajūtu, ka saimniecei ir nolūks, tā slīdu prom, man patīk, ka viņa cenšas mani pārspēt, tad pēc laika arī ļaujos sevi saķert, lai jau viņai gandarījums....
Un vēl sāku dzert  zāles locītavām, jo esot stīva gaita. Nezinu, manām aktivitātēm tas netraucē, bet, kad daktere uzspieda īstajā vietā, tad gan mani žokļi pavērās, ausis pieglaudās un es kļuvu plēsoņa, knapi apturēju savu vēlmi pārmācīt....sāpēja taču!
Es ļoti, ļoti cenšos būt labs minks, rūpējos par savu izskatu, centīgi kopju savu kažociņu, kas prasa ne mazums pūļu. Kad Otto strādā palaidnības, es nepiedalos, tikai sēžu un skatos, vēroju. Un aizrādījumu no saimnieces saņemu tikai tad, ja mēģinu tramdīt Grietiņu, jo reizēm Ottiņš nav "pie rokas", lai patrakotu. Saimnieku vienmēr steidzos sagaidīt, viņš man tāds nopietns, bet mīļš, kopā kurinām apkures krāsni, tas tagad arī mans pienākums. Un pienākumu kļūst aizvien vairāk, visur jāpiedalās, jābūt klāt, jāpalīdz!
Nu re, cik daudz esmu sarunājis! Un runāt man ļoti patīk! Mana ģimene smejas, ka es esot Murkšķītis, visu laiku: Murrr! Murrr! Murrr!
Nevaru vien nopriecāties par likteni, kas mani parādīja Simonai. Un paldies, ka viņa paņēma mani uz Tukumu.
Visiem, kas par mani rūpējās - mīļas bučas, un palicējiem - lai katram priekšā jaukas mājas un mīļi saimnieki!
Ar mīļiem sveicieniem - Princis

135. Podziņa - dikti kautrīga suņu dāma!

134. Labi barots un lutināts kaķis!

Sveiki ! Mani sauc Miks. Mana bērnība tika pavadīta atkritumu izgāztuvē, kur dzīvoju kopā ar savu māmiņu un māsām. Kādu dienu mūs aizveda uz patversmi, kur es satikos ar savu saimnieku Māri. Par savām jaunajām mājām mīļš paldies man ir jāsaka Simonai. Esmu labi barots, mīlēts un lutināts.

133. MIMIS = -mi; -kaķis un -mis; -mīļš - kā tas nākas, lasiet paši!

132. Arī Džina vēlas pavēstīt, kā viņai klājas jaunajās mājās.

Sveiki!

Esmu jau iejutusies un visādas jaunas lietas iemācījusies. Tagad laukā es dzīvoju tikai pa dienu, kad saimnieki nav mājās. Man ir pašai sava būda, viena no smukākajām uz mūsu ielas :) Un ķēde arī ir gara, tā kā varu staigāt, redzēt gan ko kaimiņi dara, gan saimnieki, ja viņi ir laukā. Vakarā, kolīdz saimnieki mājās, tā es arī kļūstu par istabas suni. Man pašai ir savs guļamais krēsls, to es piesavinājos jau pirmajā vakarā, kā tikko nokļuvu šajās mājās. Ieraudzīju, iekāpu un paziņoju, ka tas būs mans. Pa nakti es guļu savā krēslā koridorā, tur ir mazliet vēsāks, bet tas nekas. Vēl man patīk arī virtuvē pie plīts pagulēt. Izmēģināju arī kaķa sedziņu, nebija ne vaina, tik nekādi nevarēju visa uz tās uzgulties. :) Tā kā es kļuvu daļēji par istabas suni, man bija jāiemācās paciesties un ārā prasīties, bet nu jau es visu to māku un saimniekiem ir liels prieks.
Saimnieki saka, ka trakums esot ar manu ēšanu. Bet kāds tur trakums, stāv man trīs bļodiņas ar dažādiem ēdieniem, bet man jau negribas, un labāk paciešos, kad dos man gaļu vai tos gardos suņu cepumus. Tie man dikti, dikti garšo, un par tiem esmu gatava izpildīt visas komandas, gan sēdēt, gan gulēt un, protams, ķepu dot.
Šajā mājā ir vēl viens suns, vismaz tā visi saka, ka suns, bet nu nezinu gan, tāds dīvains viņš ir. Sākumā pat bail bija, bet tagad jau mēs draugi, ejam vakarā kopā pastaigāties. Kaķi gan esmu redzējusi tikai dažas reizes, bet vismaz viņam ir bail no manis.
Drīzumā došu ziņu, kā man iet un kas jauns noticies.

Bučas,
Džīna

130. Labdien! Šo jauko lēdiju tagad sauc Džese.

Pāri sniegiem, pāri laukiem,

beidzot ir atnākusi vēstulīte un jaunas bildes no Ventspils Peksīša!

129. Tigra atrādās

Sveicināti!
Te es, Tigra! Vēlējos mazliet pastāstīt jums par to, kā man klājas!

Sākšu ar to, ka man iet ļoti labi! jau kur tas laiks, kad mani vairs neliek pie ķēdes. Staigāju, skrienu, dzīvojos pa āru brīva, bez kādam ķēdēm vai kā tamlīdzīgi. Man ir draugs Rodžers [turpmāk tekstā Rodžš, tā mēs viņu te saucam], par kuru jums stāstīja mani saimnieki iepriekšējā vēstulē. Pievienoju arī viņa foto! Kā jums patīk? ;) Loti labs jaunums ir tas, ka man ir vēl viens draugs, precīzāk - draudzene, Freja. Viņa ar saviem saimniekiem dzīvo Rīgā, bet bieži brauc pie mums ciemos un tad mēs ar Freju pavadām laiku kopā. Dalāmies ēdienā, guļas vietā, mantiņās. Kopā pavadījām arī Ziemassvētkus un Jauno gadu, veselu 1,5 nedēļu.  Bija tik bēdīgi, kad Frejai bija jābrauc projām... BET jau pēc svētku nedēļas mēs atkal satikāmies. Un, ak, kāds prieks, nākamnedēļ atkal tiksimies!!!
Manā mājā dzīvo arī kaķis vārdā Miķelis. Mūsu attiecības ir visai ieturētas. Vispār cenšamies turēties viens no otra pa gabalu. Reizēm es gan saņemu drosmi un viņu mazliet padzenu, bet gadās, ka drosmi saņem arī viņš, tad es dabūnu no viņa ''pa biksēm''!
Ziemassvētku vecītis atnesa dāvanu arī man! Kapsuliņu, kurā iekšā ir vajadzīgā informācija gadījumā, ja es apmaldos. Šo spīdīgo lietiņu var piespraust pie kaklasiksnas.
Gribēju padalīties vēl kādā priekā! Es guļu gultā! Man tas tik ļoti patīk, un es teikšu, ka arī padodas! Reizēm varu visu dienu gulēt un neko nedarīt, bet tad saimnieki mani ceļ augšā un saka, ka man esot jāiet ārā. Rodžs man ir iemācījis mājas sarga pienākumus. Es reju, kad vien tas ir vajadzīgs, un arī nevajadzīgs. Mani saimnieki saka, ka man rīkle esot kā bazūne. Laikam jau skaļa, ja reiz viņi tā saka! Uz cilvēkiem, kas nāk, atstāju visai dusmīga suņa iespaidu.
Man ļoti patīk arī mīļoties. Šī ir viena no manām mīļākajām nodarbēm. Es varētu stundām ļaut, lai man paijā vēderiņu, purniņu, austiņas, muguriņu - visu, visu, visu.
Ir arī pāris lietas, kas man tā ne visai iet pie dūšas. Tā ir mazgāšanās,  ķemmēšanās un nagu griešana. Brr... nepatīkami, bet neko darīt. Katrai meitenei ir jārūpējas par savu skaistumu. Šādas skaistuma kūres man notiek, nu praktiski, katru mēnesi.
Un vēl kāds pavisam mazsvarīgs sīkums, par kuru man netīk runāt, esmu mazliet pieņēmusies svarā!
Šis gads ir tīģera gads. Saimnieki mani arī sauc par Tīģerīti, tas tā, lai būtu mīļāk. Tad jau sanāk, ka šis ir mans gads!

Laimīgu Jums, mani mīļie, Jaunu Gadu!
Paldies, ka bijāt kopā ar mani!
p.s. Ir vēl kāds sīkumiņš, vismaz man tā šķiet! Mums ar saimnieku ļoti patīk hokejs. Un reiz, viņam prom esot, es neredzēju spēli un sagrauzu TV pulti. Par ko visi, izņemot mani, bija dusmīgi. Bet nu jau mums ir jauna pults, pie kuras man piekļuve ir liegta.
p.s.s. Sveicieni no manas ģimenes!
Tigra :)

128. Bonijas puikas Ringo stāsts

Uz mājām atbraucu 3. oktobrī, kad man bija tikai 6 nedēļas (svētdien paliks jau 5 mēneši). Uzreiz izrādīju interesi par gultām. Vienīgi pats vēl nevarēju iekāpt. Mājās mani sagaidīja arī 3 kaķi. Dabūju riktīgi nopūlēties, lai parādītu, kurš te ir galvenais (tagad visi esam draugi). Ja gadījās nobīties vai dabūt no kāda kaķa, glābos pie saimnieces. Viņa mani vienmēr paglābj un samīļo. Vēl viens pārbaudījums man ir jaunā saimniece Sofija. Mēs abi dauzāmies un skrienam. Pa reizei nākas arī uzdancot. Tagad man tā dancošana vairs tā nepatīk un tad mēs sākam spēlēt ķērājus. Meitene mūk, bet es ķeru. Tad paaugos un tiku gultā iekšā pats. Vecajā dīvānā jau man ļāva kāpt un arī gulēt, bet tad kad tika atvests jaunais, vairs nekā. Bet man jau tie saimnieki ļoti labi. Viņi man atstāja veco dīvānu manā istabā. Nu paskatieties kā man patīk gulēt gultā!!! Bet nedomājiet, ka es tikai guļu. Man ir daudz darba. Diena sākas ar visu mājinieku pamodināšanu. Tad mēs visi kopā ēdam brokastis. Pēc tam pavadu abas saimnieces uz darbu un bērnu dārzu. Tad sekoju visos darbos līdzi saimniekam. Kūtī pārskaitu visus mājlopus, ja nav kaut kas kārtībā, tad to ieviešu. Pēc kopšanās abi ar saimnieku dodamies atpūsties. Tad eju apskatīt savu teritoriju. Esmu sācis arī riet, vienīgi vēl tā īsti nevaru atšķirt svešo no savējā. Bet es esmu ļoti centīgs. Es noteikti iemācīšos. Varu padižoties - pēc komandas ES MĀKU SĒDĒT UN DOT ĶEPU! Un mācīšos vēl visādas gudrības. Vai aizpļāpājos! Vakarā gaidu abas saimnieces mājās. Tad man ir lielie prieki. Skrienu, lecu, reju, ķeru asti un rādu visādus trikus. Pēc vakariņām abi ar saimnieci strādājam ar datoru. Es cītīgi skatos līdzi un neatkāpjos no viņas ne soļa. Vienā lietā gan man tās saimnieces žēl. Es esmu ļoti kustīgs un tādas labas bildes jau reti, kad iznāk. Šovakar abi bijām izgājuši pastaigā un sabildējāmies. Te es pārbaudu pēdas. Liekas, ka tās nav manējās, bet bijis ciemos kaimiņu Džeris. Tā ir kūts, kur es eju līdzi saimniekam un ieviešu kārtību. Redzu, ka vasarā man būs ļoti daudz darba. Te es sēžu sniegā. Man patīk, ka tas ir balts, bet nepatīk, ka pēc kāda laika salst. Te cenšos nosargāt kociņu no zaķiem un stirnām. Stirnas laikam zina, ka esmu vēl maziņš, jo mēdz bieži iegriezties mūsu augļu dārzā. Šeit skrienu riet piebraukušo mašīnu. Lai nedomā, ka tik viegli tiks iekšā mājā un jaunajā dīvānā. Nu jau esmu atrādījies. Man jādodas saņemt atbraucējus.
Sveicienus sūtu savām abām mammām - Bonijai un Simonai, brāļiem un pārējiem draugiem. Līdz nākamajai reizei!!!

127. Mazliet par Boniju

Jaunas bildes no Bairona!

126. Vēstulīte no suņuka, kam vārdā Rio Fredis!

Nosūtu Jums Hosas bildes, ziķeris tagad jau paaudzies.

Suņuks sūta sveicienus mammai Bonijai patversmē!

Sveiki mani Vecie Draugi!
Te raksta Ringo. Esmu pieradis pie skaļās un vienmēr dzīvās pilsētas dzīves. Nesatraucieties, man iet ļoti jauki! Pašam sava māja ar priekšnamu, kā arī atpūtas krēsls uz terases, jo kurienes paveras plašs skats uz manu dārzu. Vienu dienu gan man bija laime, kad ārā tika izlikts liels, atvāzts dīvāns! Tajā es iemīlējos uzreiz! Bet tad saimnieki pārdomāja un ienesa atpakaļ. Biju jau sadomājies.... Bet tas nekas! Esmu redzējis jūru. Tik daudz ūdens savu mūžu neesmu redzējis! Centos tai apskriet apkārt, bet nekas no tā man nesanāca. Nekas – nākamreiz! Saimnieki man ierādīja tādu dīvainu plastmasas vannu.

Abi saimnieki sasēdās un tad man lika ieņemt savu vietu tajā. Izrādās, ka visērtāk un labāk jutos pašā vannas aizmugurē. Un tad viņi teica, ka sagaidīs siltākus laikus un tad varēsim trijatā arī peldēt pa upēm un jūru! Gaidu tagad ar nepacietību siltākos laikus.
Bijām vienas dienas pārgājienā pa mežu un jūras malu.

Redzēju daudzas sagruvušas mājas un dīvainas ejas. Ja kāds grib mani redzēt kā es ceļoju, tad skaties šeit: http://www.everytrail.com/view_trip.php?trip_id=449025 . Gribēju mežā ķert zaķi, bet saimnieks lika man atgriezties. Nu neļāva viņš man to noķert! Gribēju jau parādīt, cik es labs mednieks. Toties, kad iznācām pie jūras, tad gan es skrējos ar kaiju! Uh, kas tas bija par skrējienu!
Biju arī Latvijas Valsts mežos skatīt Ziemassvētku eglīti. Nolūkoju pašu skaistāko un pašu kuplāko! Un, protams, atkal izskrējos.
Nevēlos teikt, ka tikai izklaidējos. Esmu apguvis dažas gudrības. Ja gribu, lai saimnieks mani pacienā ar kaut ko garšīgu, tad dodu ķepu. Ja neklausa, tad uzsaucu – „dod man ar’!”. Tik pie pavadas saimnieks mani neklausa.

Sanāk tāda kā raustīšanās. Varētu domāt, ka saimnieka pastaigāšanās mērķis nav tāds pats kā man. Nekas, gan jau! Dienās, kad man gribas pastaigāties un iepazīt pasauli es pats parokos zem sētas, un dodos pastaigā. Saimnieks uz mani tad dusmojas. Nesaprotu kāpēc? Jo es esmu labs suns un gribēju parādīt, ka ar pastaigu negribēju viņu apgrūtināt. Tagad, kad zemi pārklājis ir sniegs, izeju izrakt nevaru.
Biju arī laukos. Tur es iepazinos ar citiem suņiem un noskatīju tik pat melnu kaķēnu kā pats. Nu ļoti man viņš iepatikās, tik saimnieki nevēlējās viņu ņemt līdz. Toties kaķi, pastaigājoties un manā dārzā, no manis mūk! Jo šis pagalms taču ir mans!
Vēl kas. Katru dienu gaidu, kad tiks darbināta mana mašīna. Kad tā tiek iedarbināta, tad es varu būt drošs, ka tuvojas nākamais piedzīvojums!
Labi, tiekamies nākamreiz, jo mans auto jau rūc un nevēlos nokavēt savu nākamo piedzīvojumu!
Priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno gadu!
Ringo

Sveiki! 
Šis ir jaukās suņu meitenes Čiepiņas stāsts. Viņa ir apmēram seši mēneši jauna. Čiepiņas mājas tagad ir Rīgā. Mūsu lielajai meiteņu kompānijai ir pievienojusies vēl viena burvīga suņu dāma. Īsts harēms. Šī mīļā Čiepiņa mūs atrada pavisam un gluži nejauši. Mūsu mājās jau ir kaķis un zivis. Tomēr mājas darbi raitāk sokas, ja kāds vēl pievienojas palīgos. Un kāpēc gan, lai tas nebūtu suns? Jo, ja kaķim kaste nav laikus paspēta iztīrīt, tad ''šņukurētājs'' jau ir klāt. Tā teikt, kārtībai jābūt!
Čiepiņai ir ļoti, ļoti laba dzirde. Dzīvojot daudzstāvu mājā, mēs zinājām katru kaimiņu soli, kad viņi atnāk un kad aiziet. Toties tagad problēma ir atrisināta. Koda durvis ir nomainītas!
Mēs bieži braucam ciemos pie draugiem, kuriem pašiem ir kāds dzīvnieks mājās, suns vai kaķis, vai pat vairāki dzīvnieki. Par cik Čiepiņa ir ļoti draudzīga un ļoti atraktīva, tad sākotnējās bažas, kā dzīvnieki savā starpā sapratīsies, ir pilnīgi pazudušas. Čiepiņa vienmēr priecājas vēl ar kādu paspēlēties
Mēs ļoti mīlam mūsu dzīvniekus! 
Protams kā jau kārtīga meitene būdama Čiepiņa ir dāsna uz buču dalīšanu. It īpaši, kad visi vakarā pārrodas mājās pēc darba! Prieks neizsakāms.
Vēl mēs reizi nedēļā ejam uz vietējo tirgu, un  iepērkam tur dažādus gaļas un kaulu našķus, ko grauzt. Līdz ar to mūsu mājā kurpes un zābakus negrauž neviens.
Mums ļoti patīk pastaigas. Vienīgi, lielais aukstums mums neiet pie dūšas. Dikti ātri prasāmies atpakaļ uz mājām, jo tur ir silta gulta, kurā var ieritināties.
Paldies Simonai par jauko suņu dāmu! Čiepiņa daudzu sirdīs ir ienesusi prieku un mīlestību. 

Sveicieni no Čiepiņas.

Madariņa ar Inesi

Labdien! Kā jau solījām, šeit būs pāris bildītes par Lapsi - Lapsiņu kuru paņēmām no Jūsu patversmes kādu laiciņu atpakaļ. Lapsis ir ļoti mūs visus iemīļojis un it īpaši savu mīļo un jauko saimnieci, kura Lapsiņu lutina kā lielāko karali. Lapsiņš ir ļoti labs sargs, ja sadzird kādu troksni, uzreiz paceļ savu vīrišķīgo balsi! Tā kā sunītis ir uz goda!
Lapsiņam ļoti patīk vakara un rīta pastaigas ar saimnieci, kuru viņš  ir ļoti iemīļojis un neļauj nevienam svešiniekam tuvoties. Lapsītis ir liels kārumnieks, viņam ļoti garšo vistu kakliņi un aknu desa! Sunītis ir apmierināts ar savām jaunajām mājām un novēl visiem pēc iespējas ātrāk tikt pie jauniem saimniekiem.

Bairons raksta atkal - 4. vēstulīte!

Bairona 4.vēstule – pirmais sniegs un citi piedzīvojumi

Ziema, ziemiņa... Nu, man patīk! Pirmo kārtīgo sniegu piedzīvoju tikai dažas dienas atpakaļ. Saimnieks vienā rītā izlaida mani ārā, domāju – „vai tiešām mans sapnis par baltās suņu šokolādes laukiem piepildījies?”, bet nē – tas baltais ne pavisam nebija šokolāde – auksts...kož mēlē un ķepās. Lai saimniekam neizrādītu savu pārsteigumu par šo balto vielu, es sāku atdarināt stārķi, kas augsti paceltām kājām brien pa rasas piemirkušu pļavu. Kad sapratu, ka pa šo vielu var ērti pārvietoties un to šķūrēt ar degunu, es aicināju saimnieku uz rotaļām. Pienesu visas savas rotaļlietas, lai šis met, bet es pats skrēju tām pakaļ un nesu atpakaļ. Tad ar saimnieku spēlējām sunīšus – es ķēru viņu un iegrūdu sniegā, nu tad man vajadzēja mukt ko kājas vien nes. Esmu ļoti izveicīgs, tādēļ, lai saimniekam nebūtu jāraud, ka viņš mani nevar noķert, es padevos. Laikam jau viņam tas šķita stilīgi, nogāzt mani sniegā, izskalot spalvu un taisīt sniegputeni lai palieku balts. Man no tā ne silts ne auksts – kā ņēmu un grūdu viņu sniegā pašu. Kad bijām iztrakojušies gājām istabā žūt.

Līdz ar sniegu atnāca arī aukstums, precīzāk, sals. Tādēļ ar kaķiem noslēdzām pamieru – viņi piestrādā par segu man, es par radiatoru viņiem. Kā jau pamiera laikā neiztiek bez nelieliem asumiem – asākām ķepām, kas tiek liktas lietā, ja gulēšanas laikā cenšos izkustēties no vietas, tādejādi traucējot kaķu komfortablo gulēšanu.
Par ēdiena bļodu gan nākas pamatīgi pacīnīties, jo kaķi uzskata, ka vispirms ir tiesīgi apēst manu porciju, bet pēc tam savējo. Es neesmu ar pliku roku ņemams – izmantoju arheologu pulciņā iegūtās iemaņas un nokasu kaķus no trauka – parasti ar vienu ķepu.
Atkal uz dažām dienām bijām laukos, kur varēju izmērīt pārplūdušo pļavu ūdens dziļumu un temperatūru. Kad biju pamatīgi noguris, saimniece saklāja gultu pie krāsns mūrīša, bet pati aizgāja gulēt. Nesaprotu, kādēļ pulksten četros no rīta abi saimnieki miegainās balsīs vienlaicīgi izsaucās „Bairon!”, kad klusi pielavoties pie gultas un izpildot slaidu lēcienu, mēģināju iekārtoties šiem abiem pa vidu.

Visbeidzot..., kopā ar saimniekiem, vēlu priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu jauno gadu audžumammai Simonai un Tukuma dzīvnieku patversmes visiem labajiem palīgiem! Patversmes iemītniekiem novēlu atrast savas īstajās, vislabākās mājās!

Bairons...Lords Bairons

Labdien!
Sveiki, manas pagaidmājas Tukumā, un sveiki visi, kas par mani tur rūpējās!
Esmu nonākusi MILZĪGĀS īstajās mājās, pie ļoti, ļoti jaukiem cilvēkiem, pie ļoti jauka runča - Toma, pie diviem suņiem, pie šinšillu zēna Makša, pie sava zivju akvārija.... Sākumā biju pārbijusies kā diegs, visi trokšņi, smaržas, milzīgā brīvestība. Man pavisam nebija skaidrs, ko ar to visu tagad lai iesāk. Vairāk slēpos un baidījos mazajā būrītī, ar kuru atbraucu. Bet viss apkārt bija tik interesanti, viss bija tik jauns, es neko tamlīdzīgu agrāk nebiju redzējusi....Kas to var saskaitīt, cik reižu devos apkārtnes izpētē, un cik reižu muku atpakaļ būrītī, un kāda tam vairs nozīme. Man tik ļoti patika apkārtējo cilvēku maigie pieskārieni, patika viņu maigās balsis, kad viņi sauca vārdu " Tincīte ", tas skanēja tik mīļi un maigi, ka parasti devos uz to pusi skatīties, kas ir šī Tincīte. Ilgi nevarēju šo personu atrast, grozījos, glaudos un mīlinājos ap cilvēkiem un baudīju viņu glāstus. Pagāja laiks, un sāku padomāt, ka Tincīte laikam esmu es, jo neviens cits uz šo vārdu tā arī neparādījās. Urrrā, man ir savs Vārdiņš, biju tik priecīga!
Un vēl mans lielais rotaļu biedrs - Toms, man jau viņš liekas Milzīgs, bet cik jauki prot spēlēties, un kā prot lēkt, un kā skrien! Grūti man viņu noķert, bet nu cenšos...ja Toms skrējienā pārlido pāri avīžu galdiņam, tad man ir jāatsperas arī pret galdiņu, tas ir tik aizraujoši!!! Saimniece ciemiņiem stāsta, ka mājās " kaķu taifūns ", balss viņai jautra, tā kā domāju, ka " kaķu taifūns " - tas ir labi.
Īpaša interese man ir par zivtiņām un šinšillu, bet nu....zivtiņas ir stikla kastē - akvārijā, un lielā pele - šinšilla ir būrītī, tur nu rotaļas nesanāk. Tikai tā interese man tāda dīvaina, ķermenis saspringst, astīte šaudās, acis nevaru atraut...nez, ko tas varētu nozīmēt? Saimniece vairākkārtīgi teica, ka nedrīkst, nezinu, ko tas nozīmē, bet viņa zin to, ko es vēl nesaprotu.
Un vispār, man iet ļoti, ļoti labi, sen jau neguļu būrītī, jo ātri tapa skaidrs, kāpēc Toms guļ tikai uz krēsliem un dīvāniem, tur ir tik ērti, var atlaisties un izlaisties. Un, ja vēl cilvēks ir apgūlies, paglauda, samīļo, pabužina, tad tā ir tāāāāda labsajūta.....Vēl man priekšā ļoti daudz darba, jo pilnībā jāapgūst mājas otrais stāvs un pasaule, kas sākas aiz lielajām durvīm. Esmu tur bijusi jau vairākas reizes, bet nespēju malu tai pasaulei saskatīt, tagad tur ir auksti un man atļauj tikai īsu brīdi papētīt, tad sauc lielo durvju siltajā pusē.
Ar vienu no saviem suņiem esmu jau pazīstama, tāds liels, mierīgs, šad tad dzīvojas istabā, vēro manas un Toma trakošanas tūres, bet piedalīties saimniece neļauj, par to man tā kā žēl, jo iedomājos, kā viņš lec.....tur ne tikai pāri avīžgaldiņam, bet pie reizes arī dīvānam, pārlidos...tā tik būtu jautrība! Tā nu es dzīvojos, darba pilnas ķepas, saimniecība milzīga, katru dienu visādas interesantas lietas notiek, un milzum daudz mīļuma visapkārt. Tikai tagad saprotu, kāpēc visi tik ļoti grib uz mājām.
Visiem mīļi un pūkaini sveicieni no manis -Tinces, lai arī Jums priekšā ir mīļas mājas un jauki saimnieki!
Paldies Simonai un viņas komandai, ka atdevāt mani MANIEM ĪSTAJIEM SAIMNIEKIEM!

119. Larija stāsts.

Mani sauc Larijs un es esmu haskijs. Tagad es esmu laimīgs, jo cilvēki, pie kuriem tagad dzīvoju, saprot, cik dažkārt tas ir grūti būt haskijam un būt mīlētam. Viņi mani mīl tādu, kāds es esmu - ļoti spītīgu, nepaklausīgu un palaidnīgu. Ja es kaut ko ieraugu vai saožu, man pilnīgi aizmirstas saimnieks. Bet kādēļ, lai es viņu atcerētos - tajā brīdī, kad saimnieks dara kaut ko sev ļoti svarīgu, viņš taču arī nedomā par mani?

Sākumā es nonācu mājās, kur mani mīlēja, taču necik nesaprata! Es jutos tik ļoti vientuļš, kad visi, kurus es mīlēju, kaut kur aizgāja un atstāja mani vienu pie ķēdes, ka es grauzu savu ķēdi. Veterinārārste teica, ka tieši ķēdi graužot, man ir liels robs vienā ilknī.

Taču man tik ļoti gribējās skriet, skriet un skriet - es taču esmu haskijs - slavens ar savu ātrumu, un to, cik nenogurdināms esmu. Vislabāk, ja es būtu varējis skriet kopā ar kādu...ar savu baru..

Taču viņi nesaprata to, kas man ir tik svarīgs, un mēģināja mani pārveidot par paklausīgu, pie mājas lieveņa sēdošu sargu. Bet es tāds neesmu! Es taču nevaru pavēlēt saviem instinktiem!

Tā nu es nonācu patversmē. Tur bija daudz, daudz suņu, daudz draugu. Taču tur izrādās nebija manas mājas. Izrādās man bija jādodas tālāk, jo te bija tā slavenā vieta, kur suņiem atrod jaunas mājas un dod jaunas cerības un laimīgāku dzīvi. Vai tiešām es te biju nonācis?

Taču te pret mani izturējās ļoti labi un es pat biju laimīgs. Taču zināju, ka te nevarēšu palikt, tādēļ gaidīju un domāju - kas būs tālāk?

Kādu dienu atbrauca cilvēki, kuri izrādās pazina manu māsiņu. Es laikam viņu atcerētos, ja redzētu, bet tagad es atcerējos tikai savu bērnību, kad augu kopā ar daudz brāļiem un māsām - tas bija nebēdnīgs un bezbēdīgs laiks. Taču viņi stāstīja, ka viņi esot ļoti mīlējuši manu māsiņu, lutinājuši un snieguši ļoti daudz. Taču tad notikusi traģiska nelaime un mana māsiņa esot nomirusi. Taču tagad viņiem esot daudz vairāk pieredzes, jo tagad viņi zinot, ka mēs – haskiji, ja vēlamies būt brīvi, varam izlīst pa mazāko caurumiņu, izrakties no jebkura nožogojuma vai pārlēkt jebkuram žogam un pie tam mums nepietiek pat ar ļoti lielu teritoriju, jo mums nav teritorijas instinkta - mēs esam pavisam brīvi. Manai māsiņai esot bijusi 3ha teritorija, viņa esot ņemta līdzi visur, dažkārt pat uz kafejnīcām, nekad nav palikusi viena, viņa drīzāk lidojusi, ne skrējusi.. Es klausījos, un domāju, kā gan tas ir...

Tad es ieraudzīju vēl ko - viņa bija līdzīga man - viņai bija zilas acis, viņa bija lepna dāma ar brūni baltu kažoku un slaidu vidukli. Man viņa patika! Kas gan viņa bija?

Es pat aizmirsu klausīties, ko runāja cilvēki man apkārt. Arī es viņai patiku. Cilvēki, kas bija ar viņu, izstāstīja, ka viņa parasti ir visai neganta un viņai reti kurš suns patīk. Taču es gan patiku.

Tad mēs kopā gājām uz mežu un mēs sapratāmies no pirmā soļa. Mēs visur skrējām kopā un spēlējāmies, kodāmies, dauzījāmies, ka pat aizmirsām, ka tur mums aiz muguras cilvēki pūlas mūs noturēt pavadās.

Tad viņi aizbrauca un es biju nesaprašanā - kas būs tālāk? Vai viņa atgriezīsies?

Izrādās, ka viņi atgriezās. Un viņi ņēma mani līdzi! Braucu mašīnā un domāju - kur es nonākšu?

Kad izkāpu no mašīnas, nonācu lielā mājā, kur saimnieki devās gulēt uz otro stāvu, bet man bija bail kāpt pa trepēm, es to nemācēju. Taču mani mocīja tāda ziņkārība! Kas tur ir? Tur taču aizgāja brūnā dāma! Es arī gribu tur! Tā es lēnām soli pa solim uzkāpu augšā - viss man bija jauns, bet pagaidām nekas nelikās draudīgs vai nepatīkams - nebija ne ķēžu, ne būru. Es tikai ieraudzīju daudz mīkstu matraču, segu un suņu gultu, un sajutos kā paradīzē. Tur stāvēja arī daudz lielu kaulu, un pats galvenais - tur bija mana jaunā spēļu biedrene. Izrādījās viņu sauca vēl jocīgākā vārdā nekā mani - Šuce. Es vairāk nejutos vientuļš!

Pa logu varēja redzēt, kā cilvēki lejā būvē lielu aploku un būdu tajā. Kas gan tur būs? Vai tas būs būris, kur man būs jādzīvo? Es to negribu!

Kādu laiku dzīvojām mājā, jau kļuvām par īstiem gultas suņukiem, jo, kad saimnieku nebija mājās, salecām gultā un gulējām. Taču mums bija karsti - esam taču sniega suņi.

Mēs gribējām ārā! Taču saimnieki baidījās mūs laist skriet pavisam brīvus, jo tuvumā bija ceļš, un mēs varot izrakties zem sētas.

Taču tad mums atnesa jocīgas ierīces, tādas kā kaklasiksnas, bet ar jocīgu kastīti klāt. Saimnieki sacīja, ka tā esot radiosēta, tāpat viņi arī teica, ka Šuce jau zinot, kas tas tāds ir. Un patiesi - viņa zināja - saimnieki nolika zemē apkārt mūsu teritorijai jocīgu vadu un tad sasprauda karodziņus - Šuce man pastāstīja, ka tā esot radiosēta, un tad, kad pīkst, tālāk iet nedrīkstot, jo tad var sāpēt. Es viņai neticēju un nolēmu pārbaudīt pats - un tiešām kaut kas man iedzēla tad, kad mēģināju iet pāri vadam. Saimnieki sacīja, ka tas esot mūsu drošībai, lai mūs nenobrauc, vai mēs nepazūdam. Viņi arī nolēma, ka pagaidām uz ziemu mums būs kāds pushektārs, kur skriet. Nesapratu, ko tas nozīmē, bet cik es skrēju, likās daudz. Taču saimnieki teica, ka vasarā mums būšot arī dīķis, lai nav karsti un kopā mums būšot apmēram 2ha vai pat vairāk, kur skriet.  Šuce man pastāstīja, ka dīķis ir milzīgs ūdens, kur var pat peldēt. Viņa teica, ka dīķis ir forši un jāgaida vasara, bet tagad tur tāpat esot ledus.

Es nolēmu, ka nav slikti. Pa nakti mēs gulējām lielā, siltā būdā iekš voljēra, kas nebija mazs. Un kur gan mums pa nakti būtu jāskrien? Pa dienu pagaidām arī dzīvojam voljērā, jo saimnieki saka, ka vēl neesam pieraduši pie radiosētas. Taču, kad pieradīsim, tad droši varēsim dzīvot kā vēlēsimies - gan būdā, gan voljērā, gan skraidīt pa teritoriju.

Vēl saimnieki runā, ka ļoti gaida sniegu, jo tad varēs mūs jūgt kamanās, un tās jau esot gatavas. Es gan nezinu, ko tas nozīmē, Šuce arī nemācēja man neko pateikt, bet izklausās labi.

Mēs bieži ar saimniekiem ejam uz mežu un šad tad aizbraucam viņiem līdzi ar auto. Vispār es esmu ļoti laimīgs. Viņi nekad nedusmojas, kad izdaru kādu palaidnību - sagraužu kādu grāmatu, pulti, vai kaut ko citu, jo viņi zina - es tāds esmu, bet es arī esmu ļoti mīļš, skaists, gudrs un foršs suņu puika, un viņi mani ļoti mīl.

Es gaidu vasaru, lai uzzinātu, kas ir dīķis, bet pats galvenais - es vairs neesmu vientuļš!