Sveiki,
Nosūtu pāris bildītes, kā Saša atpūšas :)
Viņam iet labi, ļoti garšo zivtiņas - pilnīgi ledusskapi sargā, ka nenokavē kādu! Divreiz dienā pa māju uztaisa sprintu - izskrienas. Bet pats galvenais ir pagulēt dīvānā, un, ja kāds ir apsēdies viņa vietā, tad ņaudēt var 10 min. no vietas, kamēr tiks savā vietā! Ar mazo sadzīvo labi. Kā Gabriela tuvojas, tā kaķis noslēpjas.
Tā mums iet :)

Guna

Sveika, Simona!
Kā jau Jums rakstīju Pūciņas mīļākā vieta ir klēpis. Parasti Pūciņa  sagaida mani vai draugu atnākam no darba, un pirmais, kas ir jādara, jāpaucina Pūciņa pa klēpi. Tad, kad Pūciņa saelpojas svaigu gaisu uz balkona, tad sākas lielā skriešna un trakošana ar bumbiņām un pelīti. Ārā pagaidām viņa tāda bailīga, esam bijuši tikai dažas reizes ārā, protams, ar siksniņu, bet pagaidām viņa tikai atpakaļ uz istabu čolē.
 Pūciņa ir ļoti mīļa kaķu jaunkundze, bet ar savu raksturiņu. Ja kaut kas nepatīk, tad viņa prot sevi aizstāvēt gan ar šņākšanu, gan ar nadziņiem, apbižot viņu neviens nevar :)
Tātad, pielikumā jau solītās bildes. Pūciņas mājiņa sākumā bija augšējā stāvā, bet tā kā Pūciņai tas stāvs īpaši nepatika, tad pārcēlām viņas mājiņu uz leju.

Liels Jums paldies par jauko  kaķu jaunkundzīti.

Daila un Jānis

112. Te Jums raksta Pūka.

Sveiki, Simona!

Te Jums raksta Pūka.

Ir pagājuši 4 mēneši kopš dzīvoju Tumes pagasta Keniņu rezidencē.

Mani lutina un mīl – vienmēr silts mūrītis un bļodiņa pilna ar barību. Man patīk gulēt uz mīkstiem krēsliem, labi sadzīvoju ar mazāko mājas iemītnieci- pekiniešu meitenīti Bellu - dažkārt viņai ļoti patīk spēlēties ar manu pūkaino asti, taču nemaz neiebilstu pret šādu mīlestības apliecinājumu, ja vien kodiens nav bijis pārāk stiprs- uz ko vien atbildu: ar lēcienu uz kāda augstāka krēsla... Lai netiek klāt...

Esmu ļoti sabiedriska un gudra kaķe – protu atvērt ārdurvis – ar veiklu lēcienu ar ķepām uz durvju kliņķi un čiks vien gatavs! Durvis vaļā!

 Vienmēr sekoju pa pēdām savām saimniecēm, jo īpaši, kad esmu izsalkusi un vēlos kādu kaķu kārumu.... Kad vēlos uzmanību un kādu mīļu glāstu – ierāpjos pagulēt saimnieces klēpī, bet parasti izvēlos mīkstāko krēslu vai gultu un sapņoju par baltām pelēm.

Esmu ļoti pateicīga saviem gādīgajiem saimniekiem, ka man ir tik siltas un jaukas mājas!

Labdien!
Beidzot ir garie rudens vakari un man ir laika uzrakstīt Simonai vēstuli. Es jau sen solīju, bet nu nebija laika. Ak, jā te beidzot Čiko.
Es jau esmu tāds, kā Jāņu bērns. 24.jūnijā man pakaļ atbrauca divas dāmas uz patversmi, un tad nu es braucu viņām līdzi.
Jau mašīnā noklausījos, kā abas pārsprieda manu audzināšanas shēmu, taisni jāsmejas. Nedrīkstot ļaut gultā gulēt, diedelēt pie galda, es domāju nu redzēs, kurš kuru. Protams, ka mana neatlaidība vainagojās ar panākumiem un paskatoties uz mani, vai tad var man atteikt?!
Jau pirmajā naktī neatlaidīgi centos ierāpties gultā, nu saimniece parājās, bet visu dienu staigāja neizgulējusies. Nākamajā dienā abas iebāza mani vannā, nu lai, bet tā jau bija garantija tam, ka naktī gulēšu baltos palagos.
Nu vēl man jāsadzīvo ar kaķi Mori, vispār jau mēs labi satiekam. Vienīgi man vienmēr liekas, ka viņam ēst dod kaut ko labāku nekā man, un kamēr viņš domā es pasteidzos pirmais, nu pats vainīgs. Bet saimniece ir sapratusi, ka Moris ir lēnais divplāksnis un ēdienu liek tur, kur es netieku klāt. Patīk man labi paēst, nu nevaru iztikt tikai ar sausajiem graudiem un tām liesajām putrām, garšo man lauku pieniņš, biezpiens un viss tas ko ēd pie galda, tad gan arbūzam, gan svaiga kāposta lapiņai ir pavisam cita garša. Parasti ja kāds ir neuzmanīgs , tad sviestmaize uz galda vienkārši pazūd, reizēm jau tikai tā virsa sviestmaizei, bet es nekādi nevaru pretoties kārdinājumam, ja vēl tikko uzlikta gaļiņa smaržo.....
Vispār jau es domāju, ka esmu klausīgs, nu gadās pa kādam nedarbam, vienkārši esmu ļoti aktīvs. Patīk man dauzīties, gadās jau ka es kaut ko nočiepju no galda, tad gan man mēģina atņemt, bet es to uzskatu par rotaļu. Ja gribu iet ārā, tad nedodu miera, kožu biksēs, kājās, ja mani laukā piesien -zeme iet pa gaisu, patīk man aliņas rakt, nu vispār nepatīk man vienam palikt, bet patīk visur ņemt dalību. Vakarā man patīk ierāpties saimniecei klēpī, nu neesmu jau īpaši maziņš, bet lielāko dienas daļu esmu viens, tāpēc vakaros ar savu personību esmu īpaši neatlaidīgs. Mani neinteresē ziņas vai tie seriāli un es gribu spēlēties.
Vasarā piedalījos arī laivu braucienā. Tā jau nekas, tikai nemitīgi mani apsauca, jo redziet laiva esot tāda nestabila, bet man taču gribējās redzēt abus upes krastus.
Šobrīd mājās mani sauc par gan par Kušķi, gan Plušķi un tā kā esot krīze, tad mans frizieris ir atlikts uz kādu laiku un bija jāiztiek ar vietējām māceklēm. Vispār jau frizēties nepavisam nepatīk, tikko redzu kaut kur tuvumā šķēres, tā izdomāju, ka man ir pašam savas darīšanas.
Nepatīk arī kājas mazgāt, bet nu pēc tādām garākām pastaigām man ir jāpaciešas, jo gultā tomēr gribas gulēt, vislabāk jau patīk uz saimnieces spilvena, bet tad viņa sāk burkšķēt, ka tas esot viņas un ka, nu esot jau par traku.
Nu tā arī dzīvojam, vispār jau labi. Esmu Mīlulītis un ko vēl vairāk var gribēt. Kaut visiem atstātiem suņu un kaķu bērniem būtu savas mājas! Pagaidām atā!
Čiko.

Sema laimīgā stāsta 1. daļa

Sema laimīgā stāsta 2. daļa

Pēc diviem, mūsu patversmē pavadītajiem gadiem Rīgas zēns SEMO, ar kuru kopā esam gan raudājuši, jo SEMĪTIM bija ļoti smaga operācija, gan priecājušies par pirmo soli, ko viņš spēra pēc operācijas, gan abi kopā sajūsminājušies par pirmo sniegu, gan braukuši uz jūru, kas Semo iespējams bija pirmā reize smilšainajā liedagā, jo viņš kā bērns priecājās un dauzījās, un dzēra sāļo ūdeni, nu ir devies uz savām mājām pie ļoti jaukas kundzes Ventspilī! Esmu ļoti priecīga, jo vēl viens liktenis un dzīvesstāsts ir nokārtots. Sajūta ir kā pēc labi padarīta darba - miers un gandarījums! Lai Semo veicas jaunajās mājās. Un visiem pārējiem vēlos novēlēt - nezaudējiet cerību, jo brīnumi tomēr notiek!

Simona

Paldies jums, un bučas par to, ka atdevāt mani šiem jaukajiem cilvēkiem. Jūtos labi. No sākuma biju ļoti bailīgs, bet nu jau ir labi. Man ļoti patīk, ka man pamet mantiņu, es to atnesu atpakaļ, lai man pamet atkal, un, ja neviens mani neredz, tad pieprasu uzmanību ar savu lielo vav... vav ... Sargāju gan tad, kad kāds iet pa ceļu, gan tad, kad nāk sētā. Es esmu diezgan nikns uz svešiniekiem, rādu šiem, kas te saimnieks. Galu galā, es taču esmu mājas sargs! Man tikai ļoti nepatīk, kad atbrauc mašīnas, tad gan ļoti baidos un eju būdā. Bail, ka mani atkal kaut kur aizvedīs, bet te taču ir tik labi.... Esmu tiešām laimīgs. Ēdu daudz gardumu. Ja nu kaut kas gadās tāds, kas man ne ļoti garšo, ļauju pacienāties vistām un arī kaķim, bet ja nu gadās kāds kārums, kas man pašam nu ļoti garšo, tad nu gan nevienam neatdodu, lai nemaz nenāk tuvumā ...rr.......! Tāds nu mans stāstiņš. Nu jau mēnesis kā dzīvoju jaunajās mājās, mācos būt labs un paklausīgs. Man patīk ļoti, kad mani pakasa vai aiz auss, vai pie astītes, kur pats nevaru aizsniegt. Tad esmu laimīgs, un aiz laimes dodu bučas mmm..... Paldies, paldies vēlreiz jums par to, ka mani atradāt Ziedoņu izgāztuvē, gan par to, ka atdevāt mani šiem jaukajiem saimniekiem.

Ar bučām un cieņu Renucis

Ha! Beidzot esmu riktīgs suns! Nesen, ejot pastaigās, sāku tā pa riktīgo iezīmēt savu maršrutu – iezīmēju kādus 6 kokus, paceļot pakaļkāju. :)
Rudens ir viens feins gadalaiks. Tā kā esmu kļuvis par riktīgu suni, tad savas kvalifikācijas celšanai esmu pievienojies pārtikas un veterinārā dienesta brīvprātīgajiem palīgiem. Manos ikdienas pastaigas pienākumos ietilpst katras peļķes ūdens paraugu paņemšana ar mēli, kā arī temperatūras noteikšana iebrienot pašā peļķes vidū. Manā maršrutā viss ir normas robežās!
Kopā ar saimniekiem biju aizbraucis uz Bezšķirnes suņu izstādi. Ja Jūs zinātu, cik tur bija daudz un dažādi citi suņi! Satiku arī lielu, pūkainu sugas brāli, kurš arī atceļojis no gādīgās Tukuma dzīvnieku patversmes. Par spīti tam, ka lija lietus un pūta auksts vējš, bija jautri. Piedalījos paklausības ringā – laikam jau par savām skaistajām acīm uzreiz tiku ieskaitīts vidēji izglītoto suņu grupā. Man jau likās, ka esmu labākais no labākajiem – lēkāju, cik nu vien smuki protu, un kā jau kamanu sunim pienākas, vilku saimnieci un mudināju ātrāk finišēt. Saimniece teica, ka mums vēl šis un tas jāpamācās, tad varētu cerēt arī uz augstākām vietām. Viens feins cilvēkveidīgais ir iemūžinājis kā es savu saimnieci izvedu cauri paklausības rallija uzdevumiem: http://www.petnet.lv/mongrels/?jugla2009_video.html .
Esmu pasācis braukt saimniekiem līdzi uz laukiem – veselas 2 reizes jau tur esmu bijis. Saimnieki mani iesēdina mašīnas aizmugurējā sēdeklī. Kādreiz šie braucienos turēja mani klēpī, tagad saka, ka es esot par lielu, lai sēdētu klēpī. Aizmugurē arī nav slikti, kad apnīk ķert vēju pa atvērto logu un skaitīt garām skrienošos kokus, tad varu nolikties slīpi un izstiepties pa visu beņķi. Vienā no braucieniem aizbraucām apciemot manu audžumammu Tukumā. Otrā braucienā kopā ar saimniekiem izkāpām jūras krastā. Tur nu gan varēja izskrieties, izdauzījos ne pa jokam! Iedomājieties, tur pa gaisu, gar krastu, lidoja kaut kas līdzīgs kā manā teritorijā dzīvojošais Rio, tikai viņu bija daudz, bez sekstēm un krietni vien lielāki. Saimnieki teica, ka tās esot kaijas. Gribējās apskatīties uz šīm mazliet tuvāk... tā nu mans skrējiens pakaļ kaijām izbeidzās ar atvēsinošu oktobra peldi jūrā. Biju tā noskrējies, ka iekāpjot mašīnā uzreiz aizmigu un nogulēju visu atlikušo ceļu, tā teikt, uzkrāju spēkus darbiem laukos. Laukos, ko tik vien nesadarīju...! Sacentos ar vēju skriešanā... hmmm... izrādās kāds tomēr ir ātrāks arī par mani (pagaidām). Tad vēl, vecajā zālē pie dārzeņu lauka izķēru pēdējās delikateses (tauriņus, sienāžus un citus kukaiņus) – diez kāpēc tādas neaktīvas palikušas. Brīvdienās, protams, neaizmirstu savus brīvprātīgā pienākumus – kamēr saimnieki rakājās pa burkānu lauku, tikmēr es mērīju blakus esošās pļavas peļķu dziļumus, kā arī to garumus (garumu var izmērīt, ātri tai skrienot cauri), sastāvu un temperatūru – viss normas robežās! Palīdzēju arī saimniekiem uz lauka. Beidzot, BEIDZOT!, es pilnā apmērā varēju apmierināt savas arheologa tieksmes – man tika dota oficiāla atļauja meklēt (rakt) burkānus. Tiesa, pie pirmajiem mēģinājumiem saņēmu piezīmi, ka ne tur meklējot, tur jau visi burkāni esot izrakti. Ne pa kam neticēju, jo tajos tukšajos caurumos bija burkānu smarža. Vienā no caurumiem iebāzu degunu cik nu dziļi vien varēju... un secināju, ka zem zemes neko neredzu, ļāvu vaļu ķepām..., izrādās tur apakšā ir vesela tuneļu sistēma, kurā kāds dzīvo... To, kas tur dzīvo, to gan nesastapu. Pēc burkānu savākšanas saimnieki ķērās pie saulespuķu novākšanas – tur saņēmu uzslavas, jo cītīgi palīdzēju izrakt milzīgās saknes un sadalīt garos saulespuķu kātus mazos – daudz īsākos, ko pienesu saimniekiem un ļāvu ielikt ķerrā.
Rudens esot visbagātākais ar vitamīniem – cītīgi novaktējis, kad saimniece iet cienāties ar vīnogām vai āboliem, mēdzu no saimnieces rokas saēsties ne pa jokam visādus veģetāros gardumus. Pats neņemu – slinkums.

Pagaidām, čau! Bairons... Lords Bairons!

P.S. Paldies par foršajām bildēm Itai Eglītei un Džerijam Šternam, www.patversme.wordpress.com

Sveiki, Simona!
Nosūtu bildes ar DEREKU - REKSI un viņa draudzenēm - GRIETU (brūnā) un RINGLU (melnā).
Ļoti feins suns. Savam vecumam neatbilstoši saprātīgs.
Draudzene ieteica saukt par SOROSU. Tagad pilnais vārds (kas nekur nav fiksēts) ir DEREKS REKSIS SOROSS FON NEPPERTS.
Inga

Mare ir kārtīga suņu meitene.
Ļoti labi aizstāv un sargā savu jauno īpašumu. Tagad vairs nav tik satraukusies, jau ir iejutusies jaunajās mājiņās. Nav izvēlīga uz ēdienu. Ēd visu, ko dod un, ja piedāvās skābu kāpostu zupu, domājams, ka to arī notiesās .
Sveicieni no Mares un gaidiet vēl bildes .

Labdien! 9. septembrī adoptējām suņuku Reini. Katru dienu ejam ar viņu staigāt. Manuprāt viņam klājas ļoti labi, jo šeit dzīvo daudz bērni. Manām draudzenēm ļoti patīk Reinis. Mēs ar viņu bieži spēlējamies. Reinis ir ļoti kustīgs un palaidnīgs suns, kuram ļoti patīk pastaigāties pa mežu. Viņu nevar atstāt bez uzraudzības, jo viņš jau ir sagrauzis dažus flomāsterus, iešļūcenes un citas mantas. Reinim ļoti garšo putra un pankūkas. Ar Reini ir interesanti spēlēties. Viņš ir patiešām labs suns. Te ir arī dažas fotogrāfijas.
ar cieņu,
Dārta.

Rotu puikas Dingo saimniece bija lakoniska - visu izsaka bildes!

Sveiki, te raksta Dūdiņa, esmu izaugusi par nu jau lielu, skaistu kaķenīti. Nesen man apritēja pusgadiņš ;) Šad tad esmu nerātna, kā jau mazām meitenem tā gadās, patīk nočiept no galda kādu kārumu, kamēr neviens neredz. Man ļoti, ļoti garšo tomāti, gurķīši, melones un arbūzi. Esmu ļoti īpaša un mīļa savai ģimenei. No rītiem esmu vienmēr blakus, kad kāds mostas. Pašai gan ļoti patīk gulēt. Šeit būs dažas manas bildītes no laika, kad biju maza, maza un, kāda esmu tagad.

Labdien!
Paldies par vēstulīti! Sunīti (Žeromu) esam nosaukuši par Džeri. Izskatās, ka viņš to ļaunā nav ņēmis, jo uz vārdu Džeris arī atsaucas. Sākumā bija tāds diezgan mierīgs, bet nu liekas ir apradis ar jauno situāciju un iejuties mājas saimnieka godā. Tas izpaužas diezgan emocionāli, ļoti gribas spēlēties un visus samīļot. Džerim ir sava būda un tajā viņš jūtas labi. Sākumā ielikām būdā segu, lai siltāk, bet Džeris to vilka ārā un plucināja pa visu sētu. Džeris brīvi kontrolē 2500m2 mājas teritorijas un uzmana visus garām gājējus un braucējus. Tie, kas brauc ar riteni, vai kuriem ir lielas somas, Džeris aprej. Pagaidām sētā laiž visus un visiem ir draugs, jo ļoti gribas spēlēties! Pa nakti arī dažreiz rej, laikam jau dzird kādus trokšņus, un par to mēs priecājamies, ka kāds mūs tomēr sargā.
Jāsaka, ka Džeris ir paspējis pastrādāt arī dažus nedarbus! Rok dārzā bedres, plucina dāliju ziedus, un sagrauza četras dobē iespraužamās lampas, sadalot tās pa frakcijām.
Ar ēšanu Džerim ir tā, ka diez ko negaršo suņiem domātā sausā barība. Tā kā mēs pa dienu praktiski neesam mājās, tad atstājam sauso barību (pērkam dažādu). Kad pārnākam tad mēģinām iedot kaut ko citu, un tas garšo labāk.
Tā mums iet un tā mēs dzīvojam. Esam apmierināti. Paldies Jums, un ceram ka Džeris ar laiku paliks prātīgāks!
Attā! Zaiga.

Sveiki visi, mani sauc Robis, kad neuzvedos, tad mani apsauc par Robertu. Nu neuzvedos jau es diezgan bieži.:) Bet bieži arī saimnieki mani ļoti slavē un priecājas, kāds viņiem gudrs sunītis trāpījies. Man patīk visu nepiesieto nočiept un izstiept pagalma vidū, kur to arī atstāju, vai arī cenšos iznīcināt. Tas attiecas uz saimnieces smukajām kurpēm, saimnieka čībām un cimdiem, kā arī visu pārējo, kas man šķiet interesants. Saimnieki man ir labi, ļoti mani mīl!
Kādā augusta pievakarē pēc manis ieradās mana jaunā saimniece ar vēl kādu „tanti”. Abas atzina mani par gana smuku esam, un tā nu sākās mans ceļš uz Bauskas pusi. Apskatīju savu jauno īpašumu, man tika piedāvātas vakariņas, bet no satraukuma man nemaz ēst negribējās. Tā es neēdu veselas 3 dienas, lai ko man saimniece piedāvātu – no visa atteicos. Tad tika atvērta gardā konservu kārba ar jūras veltām, tā gan man ļooooti iegaršojās. Ieēdu gan nedaudz par daudz pēc tik daudzu dienu badošanās, bet tad arī sāku skatīties uz citiem ēdieniem. Pirmajās dienās jau man arī ļoti pietrūka mammas Šēras un pārējo brāļu. Tad es naktīs modos un raudāju, saimniece sēdēja pie manis, kamēr atkal iemigu.
Saimnieki veic celtniecības darbus mājās un es esmu vislielākais asistents. Viņiem vajag skrūvgriezi – man arī vajag skrūvgriezi. Un visas lietas taču nevar tikt sakārtotas pēc saimnieku gribas, man taču ir pašam sava kārtība. Un palīdzu arī saimniecei kārt izmazgāto veļu, nu pareizāk sakot es to mēģinu noraut no auklas uzreiz pēc izžaušanas, sākumā man tā neveicās, bet tagad, kad esmu krietni paaudzies, tad to spēju brīvi izdarīt. Attur vienīgi saimnieces niknais skatiens un vārdiņš „NEDRĪKST”. Nu to vārdu jau man nākas dzirdēt diezgan bieži, kad man gribas saimnieces puķu dobē pakašāties vai padzenāt vietējo kaķi Rūdi, vai paraustīt saimnieci aiz svārku malas, vai atkal nočiept kādas kurpes. Nu uz blēņām esmu diezgan nasks, man tak viss ir jauns un jāizpēta. Saimnieci es sargāju īpaši rūpīgi, kad viņa pa māju saimnieko viena, tad es no viņas neatkāpjos ne soli, ja abi ar saimnieku, tad gan es pastaigājos nedaudz tālāk un savā nodabā aizklīstu līdz kaimiņu robežai. Pamēģina tik kāds svešais ierasties, es tūlīt pieskandinu pilnu pagalmu. Nu nedaudz jau man arī bail, pagaidām es tik saimniekiem padodu ziņu, ka kāds tuvojas un tad aši aiz viņiem noslēpjos!
Liels draugs man ir runcis Rūdis. Viņš gan īsti manu draudzību nesaprot un dažreiz arī iešķiļ man ar savu rudo ķepu, bet jāatzīst, ka pats esmu pelnījis, tad gan es viņu pa pagalmu iztrenkāju. Mēs abi ar Rūdi cīnāmies par saimnieces uzmanību un mīlestību, jo pie Rūda arī saimnieki tikuši pavisam nejauši, iegādājoties jauno māju, Rūdis nācis komplektā. Tāpēc arī uzvedās kā saimnieks.
Vēl man ir draudzene sunīte Zorra. Viņa ir vecāka, bet varu ar viņu mēroties spēkiem. Sākumā gan man viņa šķita tik liela un stipra, ka baidījos tuvoties, taču tagad mēs abi draudzīgi rotaļājamies, kad viņa atbrauc ciemos. Tas ir diezgan bieži. Arī es šad tad ierodos pie viņas ciemos, tomēr man tā braukāšana ar auto ne pārāk patīk.
Tas laikam arī pagaidām viss.

Lūk, īss kopsavilkums par maniem tikumiem, netikumiem un to, kas man patīk.
Mīļākā rotaļlieta- gumijas žirafe, kura pīkst, kad to stingrāk sakož un purina;
Mīļākais ēdiens – gaļa, zemenes, āboli, vīnogas, zaļi kartupeļi, gurķi, saldējums un citi našķi;
Mīļākā nodarbe – visu saimniekiem noderīgo mantu stiepšana pagalma vidū un graušana;

Sunītis mūsu mājās jūtās labi, ar pekinieti sadraudzējās uzreiz, ar kaķiem un vistām arī satiek ļoti labi. Sisīte ir ļoti aktīva, vienīgā problēma, ka bez cilvēka klātbūtnes mājās negrib palikt ne sekundi. Līdz ko izejam no mājas, avīzes, apavi, spilveni tiek saplēsti drīskās. Bet ar katru nedēļu viņa kļūst mierīgāka. Mēs visi ļoti mīlam Sisīti un domājam, ka viņai nekur nebūtu tik labi kā pie mums. Šeit viņai ir kur rakt alas un dauzīties uz nebēdu.

Mīļš sveiciens no Birzgales.

Pagājis jau mēnesis kā mūsu ģimenē ienāca Džeina. Pirmajās dienās viņa bija diezgan klusa, nobijusies, bet jau pēc pāris dienām Džeina jūtas kā īsta mājas saimniece: atskanot zvanam pie durvīm, ar skaļu balsi viņa skrien sagaidīt atnācējus. Jā atnācējs viņai patīk, viņš tiek ielaists tālāk, ja nē - tad Džeina jāņem rokās un jānomierina. Pastaigu laikā sunīte ļoti labi sadraudzējās ar kaimiņu krančiem, nu jau arī pēdējās pastaigās mēs viņu palaižam paskrieties bez pavadiņas.
Kā Džeina reaģē uz bērnu rotaļām: ja tās ir mierīgas un draudzīgas, sunīte arī uzvedas mierīgi, bet tikko viņa redz, ka bērni sāk strīdēties, uzreiz skrien klāt un sāk neganti riet - tā izrādot, ka vajag rotaļāties draudzīgi.
Ēšanas ziņā Džeina ir kā īsta aristokrāte - ļoti izvēlīga. Džeinai garšo tikai Royal Cannin graudiņi un konservi, kā arī suņu šokolāde.
Mēs esam ļoti laimīgi, ka mūsu ģimenē ienāca tik jauka sunīte vārdā Džeina.
Paldies Jums, Simona!

SVEIKI! Sunītim iet labi, viņš ir ļoti rotaļīgs un ir iedraudzējies arī ar lielajiem suņiem. Mīlulīša vārdiņš ir ČIPO  ;) Smuks un dzīvespriecīgs sunītis, visiem, kas viņu ierauga, viņš ļoti patīk. PALDIES par jauko draudziņu.

Labdien, Simona! Jums raksta Tillītes saimniece Irēna. Bildītes jau sen ir pie jums, bet vēstulītes vēl nebija. Mums ir ļoti laba krustmāte, vārdā Inese, kas pasteidzās to izdarīt. Nepaiet ne dienas, ka viņa neapjautātos par Tillēntiņu. Ir pagājis mēnesītis, kopš šis mazais mīļums ir pie mums. Jūs pat nevarat iedomāties, kā pārvērtās mūsu dzīve. Prieka mirkļi ik dienu! Šķiet visas pilsētas iedzīvotājiem mēs nesam prieku, jo neviens nepaiet ar vienaldzīgu acu skatienu mums garām, visi pasmaida. Cik tas ir jauki! Savu mēneša dzīves dienu Tille nolēma svinēt ļoti cēli - izkaisot rožu lapiņas pa visām istabām. Tas izskatījās tik smieklīgi, kad pārnācu mājās no darba. (Zīme saimniecei – rozes vāzē nevar stāvēt mūžīgi.) Ja pašā sākumā Tillēns redzēja tikai kājas, tad ar katru dienu acu skatiens bija aizvien augstāk un augstāk, līdz saskatīja beidzot kas ir saimnieks. Tad kādu dienu sacēlās astīte gredzenā ,kas mums visiem radīja lielu izbrīnu. Tad sāka atsaukties uz plaukšķināšanu, vēlāk ari uz vārdiņu (vai uz balsi) un uzticīgi visur skriet līdzi. Es ar spaiņiem uz dīķi, bet viņa pakaļ dripā. Un tā vairākas reizes. Ļoti patīk brīvi skriet pa zālīti, kad esam dārzā. Pirmo reizi piedalījās arī pie kartupeļu rakšanas, bet nu nekāda jau strādāšana mums nesanāca. Toties liela vannošana gan! Visaktīvākā spēlēšanās mums ir vakarā. Pati jau nes klāt mantiņu, kad tā ir pamesta tā patālāk. Pastaigās satiekamies ar savu lielo draudzeni, sabučojās, tad ejam katrs savu maršrutu. Mazie Krievu tojterjeri no mums baidās, un pašlepnums tajā brīdī meitenei pieaug. Deguns augšā, asti luncinādama un dibentinu grozīdama, aiziet pa priekšu. Sākumā, izvedot laukā, iznāk saimniecei saukt un vilkt līdzi, bet līdz ko atpakaļceļā tuvojamies mājai, vai kādam pazīstamākam ceļam, tad jau Tillēntiņš ņem virsroku un saimniecei jāpieliek soli. Tā gribās ēst (īpaši no rītiem) ka ātri, ātri jāsteidzas uz mājām. Garšo pilnīgi viss, sāta sajūtas nav, apēstu arī ziloni. Bijām pie dakteres, lai saņemtu pirmo bērnu poti. Tur visi apbrīnoja mūs, jo dikti jau paklausīga bija meitene, pacietīgi gaidīja savu rindu un liekas uzklausīja visu, ko saka daktere. Esmu priecīga. Tā nu mēs dzīvojam – par prieku sev un citiem. Ar laiku sūtīsim vēl ziņas un bildītes, bet pagaidām papriecājaties par mums skatoties jaunas bildītes. Paldies par Tillīti!

Peksītis ir kļuvis par mūsu zelta gabaliņu, kas jau iepazinis Ventspils labumus un ieguvis pats savu draudzeni, Betiju. Žel, ka nevaru nosūtīt bildītes, kur redzama Peksīša mīļotā meitene, taču domāju, ka ar laiku suņu puika noteikti nofotografēsies ar savu draudzeni un bildes nosūtīs savam eņģelītim, Simonai. 5. oktobrī paliks tieši gads, kā Peksītis sargā mūsu namu un dārzu no putniņiem, mušām, kurmīšiem, lapsiņām, stirniņām. Šis tas ir apgūts no jauna, piemēram, peldēšanas māksla. Peksītis nebaidās ne no viļņiem, ne no dziļuma, īsts jūrnieks. Nu, par uzvalciņu runājot, joprojām tas ir tīrs un balts. Pagājušā gada uzvalciņš ir nomainīts, un tagad Peksītim ir jauns uzvalciņš, uzvalciņa krāsu Pelsītis nedomā mainīt, viņam patīk gaišie toņi. Joprojām Peksītis priecājas par laiku, kad mūsu mājās viesojas Moriss. Nu, tad gan ir lielie tusiņi - laušanās, skriešanās, slēpšanās, medības, pat visas spēles nevar nosaukt! Tā vien skaties, pēc kāda laika abi draiskuļi vienkārši pakrīt, piever acis, atvelk elpu, tad ceļas un spēles turpinās. Mīļi jo mīļi sveicieni no mums visiem, nu un no Peksīša liela, slapja buča uz katra vaiga.

Gabija - tieši šādā vārdiņā mēs saucam mazo peciņu. Gabija ir ļoti jauka suņu meitenītei. Šodien aprit pilnas četras nedēļas, kopš Gabija ir jaunajās mājās. Sunīte ir ļoti draudzīgi, bet ir arī izņēmumi, ir cilvēki, kuri Gabijai nepatīk, to arī viņa atklāti izrāda ar mazu rūcieniņu (pārsvarā viņai nepatīk vīrieši).
 Gabijai ļoti patīk mūsu lielais vilku suns Rodžers. Ar Rodži Gabija ir gatava spēlēties kaut visu dienu, un, ja vajag, tad arī vakaru.
Gabijai ne visai patīk ķemmēties, toties kā patīk mazgāties!

Ātri vien mazā pūdelīte ir netīra, jo ļoti patīk rakties pa zemēm.
Mazā meitenīte augumā ir maza, bet tie viņas darbiņi gan labie, gan ne tik labie, nepavisam nav maziņi.
Ir pieradusi vizināties mašīnā, jo visur tiek ņemta līdz, gan uz veikalu, gan pie radiem.
Gabriēla, kā jau visi mazulīši, daudz laika pavada miegā. Bet agri no rīta mazā atkal ir gatava spēlēties un skraidīt. Gabijai ļoti patīk bučoties, reizēm mēs pat kopā dziedam - tas tad, kad viņai labs garastāvoklis.
Vēlamies pateikt milzīgi lielu paldies Simonai, kas mums šo mazo radībiņu sagādāja, mēs tagad nevaram iedomāties savu dzīves bez mazās princesītes.

Ar cieņu,

Monta un Rita un, protams, Gabriēla.

Lai Jums labi klājas. :)