Sveika, Simona!
Atvainojos par novēloto bilžu sūtīšanu, drusku laika trūkums spiež, bet nu beidzot tiku arī pie šī darbiņa.
Martai un Čipiņam (micim un pūdeļkaķim) klājas labi. Abi ir iedzīvojušies laukos, daudz darba.
Marta ik dienas iet medībās, ķer peles, ikdienas deguns ar dubļiem. skrien pa piemājas laukiem. Kaķis arī čakls, staigā riņķī pa kaimiņmājām un aprauga turienes kaķu saimes. Savu teritoriju nu iekarojis, tikai dažkārt gadās saplēsts purns. Pirms kāda liaka bija arī sakosts vaigs, tad nu gan dikti dakterējām. Mums gadījušies izcili dzīvnieki, uzticīgi, mīļi, strādīgi.
Sekmes darbos!

Sveicināti!
Nosūtam Jums Taisona bildes, kur esam sportiskās aktivitātēs! 
Taisons ikdienā ir noslogots ar teritorijas apsardzi, kur modri nolūkojas uz garāmgājējiem, bet skaļas pretenzijas izsaka pret citiem sugas brāļiem. Par viņa drosmi un pašaizliedzību pārliecinājāmies, kad viņš neļāva mūsu vilciņam, kurš gan skaitās vēl pie kucēniem (1.3 g.), bet augumā lielāks par Taisonu, sevi apriet un citādi necienīgi izturēties. Interesanti, ka viņi viens uz otru dusmojas tikai mūsu klātbūtnē, ja nav neviena novērotāja, tad nav arī strīdu. Tas pagaidām ir mūsu rēbuss, kā lai apliecinām sunčiem, ka abi ir mīļi un vajadzīgi. Tāpēc arī sportiskajās aktivitātēs katrs spiests piedalīties atsevišķi - Taisons palīdz nūjot, bet Lords atbalsta riteņbraukšanu. Mēs, protams, būtu priecīgi, ja varētu abus ņemt vienlaikus. Tā nu mums iet kopumā. Vēlreiz jāsaka paldies par tik jauku un smuku suni, un novēlam, lai  bezmājas sunīši iet mazumā!
Ar sveicieniem un laba vēlējumiem
Inga un Viesturs

TUKUMA patversmei vissirsnīgākos sveicienus sūta sargsuns Ārons no Kandavas! Nu tāds, lūk, esmu izaudzis! Šī ir mana saimniece, par kuras drošību es rūpējos! Māja arī jāpieskata, kamēr saimnieku pa darīšanām aizņemti! Darba pilnas rokas! Atā, līdz citai reizei, tad būs arī vēstulīte jums par to kā man dzīvojas! Jūsu Ārons.

Arī Ksena un  Muriks ir no Tukuma patversmes! Bija tā, ka nolēmām ņemt tikai vienu kaķīti, bet sapratām, ka viņi abi nav šķirami, un paņēmām abus. Kopā visi ejam staigā, jo dzīvojam pie meža un kaķi mūs pavada. Pa laikam paslēpjoties zālē vai krūmos, tad izlec pie kājām un cenšas mūs nobaidīt. Esam priecīgas par saviem mīluļiem, viņu enerģija, mīļums un gudrība padara mūsu dzīvi interesantāku, un līdz ar to aizmirstas daudzas problēmas! Gribam pateikt, lai cilvēki nebaidās ņemt pieaugušus kaķus no patversmes, vienkārši irjāmīl, jāizprot dzīvnieks, un viņš jums atdarīs ar to pašu! Murikam nu ir gads, bet Ksenai trīs gadi. Ne mirkli nenožēlojam, ka paņēmām šos brīnumjaukos kaķus!

Sveiki, mani dzīvnieku draugi!
Nu jau pagājuši divi mēneši kopš dzīvoju pie saviem jaunajiem saimniekiem. Esmu paaudzies – sveru apmēram 18 kg, saimnieki vēl var mani noturēt klēpī (parasti kārtīgi sabučoju to, kurš mani paņem opā). Saimnieki man māca dažādas komandas, bet vēl arvien ievēroju tās tikai tad, kad ir noskaņojums. Mācos no svešiem cilvēkiem neņemt gardumus, neiet ārpus sētas bez pavadas, ignorēt citus suņus, kuri aprej mani.
Kad biju ieradies savās jaunajās mājās, tad saimnieki mani iepazīstināja ar suņu tanti Ikselu (XL, Iku) un kaķu bandu, bet bija aizmirsuši man parādīt vēl vienu interesantu teritorijas iemītnieku. Kad ieraudzīju – sastingu. Bija tā kā bailes. Ārā kaut ko līdzīgu biju redzējis – pelēki, brūni, raibi, lielāki, mazāki un parasti mūk, ko spārni nes, prom no manis. Bet šis sēdēja istabā, būrī, ar garu asti, sarkaniem vaigiem un seksti gaisā. Kad mēģināju šo apostīt tuvāk, izrādījās nav pārāk viesmīlīgs - mēģināja man iekost degunā. Saimnieki teica, ka tas esot draugs – papagailis Rio.
Ar manu ierašanos vecā suņu tante Ika ir sākusi labāk ēst. Viņai apetīte ir tik liela, ka parasti, kad saimnieki neredz, viņa vispirms atnāk izēd manu bļodu (par ko man, protams, skaļi jāraud) un tad iet pie savas bļodas. Citreiz kad Ikai kaut ko ieliek bļodā un viņa to nepamana, tad savukārt es tā ātri, ātri izēdu viņas trauku. Dots pret dotu. Visā visumā abi ar Iku sadzīvojam labi. Kad skrienu šai garām, tad iedodu pa kādai bučai. Šad tad pakarājos viņas kuplajā apkaklē, bet tad gan parasti dabūju trūkties.
Ar kaķiem iet jautri – paskrienamies, bet vēl arvien nemāku kāpt šiem līdzi kokos. Pagaidām izlīdzos ar lēkāšanu cik nu vien augstu var. Vispār, kaķi palikuši slinki – tik daudz vairs neskrienam kā sākumā. Nu šie sākuši vicināt ķepas, pilnas ar asiem nagiem, bet tas arī tikai šad un tad – esmu iemācījies veikli izvairīties. Kad esmu piekusis, tad divi no kaķiem pat nāk man klāt un glaužas gar ķepām. Es iedodu katram pa bučai. Šie tik nošņācās, bet prom nemūk. Dzīvojam draudzīgi.
Kas var būt foršāks par nedarbu strādāšanu? Nav nekā foršāka! Manā kontā jau ir pāris nedarbiņi.
1. 2 puķupodi ar visām puķēm. Skrēju tām garām ar atplestu muti un vienkārši ieķērās zobos...
2. Vienā karstā dienā gribējās uzlaikot saimnieces māsas dārzā atstāto peldkostīmu. Biju redzējis kā tas izskatās uz cilvēka. Tā kā man ir ķepas, tad cilvēka roku vietā gribēju pielietot savus veiklos zobiņus, bet šis paņēma un saplīsa...
3. Man patīk spēlēties ar bumbām. Rotaļājoties ķeru bumbu ar zobiem un tad parasti notiek tāds kā „puffff....”, tāds viegls vējiņš iepūš man ūsās un viss... bumba paliek plakana. Viens labums no tā ir – varu tā labi pagrauzties to, kas paliek pāri no tās bumbas.
4. Esmu dzirdējis stāstus par paslēptiem dārgumiem. Kad tāds brīvāks laiks, tad izmantoju to savai arheologa interešu apmierināšanai. Pagaidām vēl neesmu neko atradis, tāpēc pa laikam turpinu iesāktos darbus, kad aizmirsies saimnieku brāziens, piemēram, par dārgumu meklēšanu zem bruģa.
Virza augustā vairs nav tik garšīga, tāpēc esmu spiests papildināt ēdienkarti ar dekoratīvo zāli – garšo labi. Man kā ļoti kustīgam sunim ir jāēd arī daudz proteīnu. Katru vakaru ejot pastaigās nodarbojos ar paša izdomātu sporta veidu, ko esmu nosaucis par delikatešu ķeršanu (tauriņi, naktstauriņi, sienāži un vēl šis tas, kas dzīvo garā zālē). Mazākās delikateses iespējams vienkārši iešņaukt nāsīs.
Manos ikdienas pienākumos ietilpst saimnieces pavadīšana no rīta uz darbu un pēcpusdienā viņas atgriešanās sagaidīšana. No rīta pavadu viņu līdz vārtiem, tad sēžu un noskatos, lai aiziet pareizā virzienā. Kad šo aiz kokiem vairs neredzu, tad pāris reizes skaļi norejos „atā”, citreiz kaut ko uzdziedu. Mājās viņu sagaidu ar skrējienu (skrienu klāt, ko ķepas spēj nest) un lēcienu. Esmu tik priecīgs, ka aiz laimes piežmiedzu savas spicās austiņas cik nu vien stipri varu, luncinu asti (saimniece saka, lai tik ļoti neluncinos – es vēl pārlūzīšot uz pusēm). Kamēr viņa iet uz istabu, tikmēr lēkāju viņai riņķī, cik nu vien varu. Savukārt, kad mājas pagalmā iebrauc saimnieks ar mašīnu un atver tai durvis, es nekavējoties izmantoju izdevību, lai parādītu, ka arī es pie stūres lieliski izskatos, traucē tikai tas, ka viņš nav vēl paspējis izkāpt no mašīnas un man jāsēžas viņam klēpī.
Man ļoti patīk braukt mašīnā, kurā ir atvērts logs. Kopā ar saimniekiem mēdzam braukt ciemos pie citiem cilvēkiem. Reiz biju aizbraucis uz Rūjienu – tur bija lieliskas brīvdienas, kurās saimniekiem un pārējiem cilvēkiem demonstrēju savas skriešanas prasmes, paklausību (šad un tad) un arī peldēt prasmi, sadraudzību ar maziem cilvēkbērniem. Par peldēšanu nemaz nezināju, ka to protu. Tanī teritorijā, kurā ciemojos, bija liels dīķis, kurā visu laiku plunčājās zivtiņas un vardes, kuras skaļi kurkstēja. Gāju klāt, lai tuvāk paskatītos, bet šīs mūk kā es pietuvojos, tad nu nolēmu, ja lēkšu, tad varbūt pat kādu noķeršu. Nenoķēru, bet izpeldējos gan. Pirmo reizi nakšņoju teltī kopā ar saimniekiem. Kad palika vēsi, tad ielīdu saimniekiem pa vidu.

Tas arī pagaidām viss,
Līdz nākošajai reizītei,
Lords Bairons & saimnieki

Sveicināti :)
Pielikumā pievienoju pāris bildes. Kā redzams bildēs Rika jau ir iejutusies:) Tik pateicīgu un mīļu suni sen neesmu redzējis :) Jau pirmajās 15 minūtēs, ko viņa pavadīja savā jaunajā mājvietā, iepazinās ar mūsu miniatūro suni Bogi. Abi spēlējās ne pa jokam :) Ar kaķiem gan iet nedaudz lēnāk tā iepazīšanās, bet būs jau viss kartībā :)
Paldies Jums vēlreiz, par iespēju tikt pie tādas sunītes, kā Rika:)
Veiksmi!
Arturs

82. Tāda ir mūsu pūkainā meitene! Nu jau bijusī Tukuma patversmes iemītniece!

Viņu sauc par PŪCIŅU.

Kā zināt, Holliju tagad sauc Honda. Uz Tukuma patversmi viņa tika atvesta no Rīgas. Un Rūdis - baigais blēņdaris - tika nogādāts patversmē no Imantas tirgus. Patīk puikam izmukt pa vārtu spraugu un skriet, izošņāt gaisu un tikpat ātri atgriezties atpakaļ. Nu, par atgriešanos īsti droši neesam, taču, ja jau nāk, tad tik ļoti slikti te nemaz nav.
Sadzīvo abi ļoti, ļoti labi. Kā cimds ar roku vai, ja pa suņu modei, tad kaklasiksna ar pavadu.
No rīta brokastīs viņiem tiek dotas granulītes, bet vakariņās tiek vārīta zupīte no kauliņiem un ādiņām.
Lieki piebilst, ka abi ir loti labi sargi. Tas ir lieliski, kad suņi gan sargā, gan ir saimniekam paklausīgi.
Un, lūk, dažas bildītes :))

Labvakar!
Te būs dažas jaunas uztapinātas bildes ar Roku (Roks). Neatceros vai bijām Jums nosaukuši jauno Fokša vārdu vai nē, bet nu viņu sauc par Roku. Ar stāstu rakstīšanu esam uz "Jūs", tāpēc vienkārši daži vārdi par Roku.

Kā jau bildēs būs redzams, tad viens no lielākajiem viņa priekiem ir peldēšanās. Laižam bez pavadas, un ja nebūtu jāiet mājās, tad viņš varētu noplunčāties, manuprāt, visu dienu. Tāpat arī netiek pelta iespēja dauzīties ar mūsu otru suni, kas rada sekas, ar katru dienu mauriņš sāk arvien vairāk atgādināt kara ierakumus - drīz jau varēs zemessargus aicināt uz apmācībām.

Roks vēl nav līdz galam apguvis kārtīgu pastaigas māku pie saites, bet ar katru reizi progresē. Mājas sargāšanas amatu ar pamazām apgūst, un dod manīt nelūgtiem viesiem (par laimi tie ir tikai kaķi), ka mājā nobriest kārtīgs sargsuns.

Suns jūtas laimīgs un pamazām pieņemas miesās. Spēka viņam daudz, kaut ar lāpstu šķūrē. Tā nu viņš meklē, kur vien izlikt enerģiju, cietušas pāris puķes un krūmi. :)
Pagaidām tas arī viss. Gaidām saulainās dienas, lai var atkal doties plunčāties.

Džesija, kuru dažkārt arī dēvē par Džesi, Džesiku un pat par Džērsiju! Mīļākā manta ir tenisu bumbiņas, kuras viņi veiksmīgi atrod pie piemājas tenisa korta, kur tās sparīgākie un slinkākie tenisisti pārsit pāri sētai, taču pakaļ nenāk! Dažkārt arī tiek apraktas un paslēptas bumbiņas nebaltai dienai! Kad Džesija tiek laukos, tiek izrakņāts dārzs, apgrauzti skaistākie krūmi, rozes un saraktas tranšejas :)! Pēc nedarbiem suni pazīt nevar, taču viņa ir ļoti paklausīga un iet mazgāties, tad žāvēties un ķemmēties. Uz vasaru tiek apcirpta kā jēriņš, lai nav karsti, lai kasot ērces vai blusas, nesaveļ skaisto kažoku, kas uz ziemu atkal ataug :)! Džesija ir arī sportiste, mēs kopā skrienam pa mežu. Džesijai tas ļoti patīk jo var izskrieties, pagaiņāt vāveres, putnus un salasīt čiekurus! Nez kāpēc pēdējā laikā arī patīk uzdzīt kaimiņa kaķi kokā, laikam būs samācījusies no citiem :)! Kad Džesija ir laukos, māja ir tukša, klusa, ka pat nezini vairāk ko darīt... Nav ne jandāliņi ar kaķi, ne svešinieku apriešanas, ne pašas dauzoņas, un pats galvenais, pietrūkts tās sirsnības, kad tu atnāc mājās!

Sveiki, tātad stāsts tāds - sunīte Nora nomainīja savu vārdu uz līdzīgu - Mora - sakarā ar to, ka ģimenē jau bija cilvēks vārdā Nora. Mora šobrīd dzīvo Daugavpils rajonā. No Tukuma patversmes aizceļojām laimīgi un bez starpgadījumiem. Vienīgais mazais pārpratums bija otrajā dienā, kad Mora pazuda! Nodomājām - kas tad nu būs!? Taču izrādījās, ka viņa bija aizskrējusi paskatīties kaimiņa govis - interesanti taču - bet, cik strauji bija pazudusi, tik ātri arī atradās. Mora ir paklausīga un nosvērta, kā tas pienākas īstam mājas pārzinim un uzraugam.
Bildes pievienoju gan no ceļa, gan no Rīgas mājam, gan no laukiem. Bildēs redzamais vīrs ir vectēvs, Moras jaunais saimnieks.

Sveicināti tukumnieki, šeit jums raksta EIŽENS un Tukuma patversmes bijušais audzēknis. dogs BESKIS. Šo pēcpusdienu abi pavadījām Valmieras fotosalonā. Starp citu, abiem šī bija pirmā reize tik lielā iestādē! BESKIJA skatienā var redzēt uzticību un pakļāvību, mīlestību, drošību un prieku. Kādreiz skolas gados rakstījām šādas dzejas vārsmas: Atmiņa smalka kā sudraba stīga, cauri gadiem tā vijas un klusi skan! Jā, te nu mēs abi esam, kopā un laimīgi. Starp citu, abi ar BESKI piedalījāmies izstādē ĶĪPSALĀ, kur guvām panākumus, un vēl esam Dino Zoo līdzinieku konkursa uzvarētāji! SIMONAI UN VILNIM TUKUMĀ no EIŽENA UN BESIKA.

Mani sauc Džess, un arī es esmu Tukuma patversmes, nu jau bijušais iemītnieks. Neesmu jau nekāds krancītis, bet Himalaju laika! Ja kādam par to šaubas, lai paprasa manai saimniecei. Kad abi ejam staigāt, visi uz mums atskatās, domāju ,ka ne jau omas dēļ! Sētā man ir draudzene, amerikāņu buldodzīte. Nu īsta blondīne, tik pa gaisu vien, skraida ap mani kā traka. Ja var ticēt omai, esot manī ieskatījusies! Tā kā ar dzīvi esmu apmierināts, tad novēlu katram dzīvnieciņam, lai tam paveiktos kā man. Sveicieni tukumniekiem no Pļavniekiem!!!

Sveiki, sveiki!
Te Berijs. Nu jau kāds laiciņš pagājis kopš dzīvoju pie savas jaunās mammas. Māsa gan līdzi man netika, bet nekas – te man ir mazāka draudzenīte Fidži. Man te ļoti patīk. Man te ir ļoti daudz draugu – kā jau teicu - mazā sunenīte Fidži un kaķi, viņi gan skrien kokā uzreiz, kad vēlos ar viņiem padauzīties, un mamma saka, ka es tāds straujš lempis esot (hi hi), ka nesaminot kādu.

Parādīju, ka protu sargāt māju un parēju, mamma saka ir OK. Svešie baidīšoties, nezinu gan kāpēc viņiem jābaidās, jo esmu ļoti draudzīgs.

Esmu paveicis jau vairākus nedarbus:
1) Pārgrauzu siksnu pie kuras mamma mani pirmajā naktī piesēja, viņa teica – lai neaizmūkot. Jocīgā, kur tad lai es muktu.
2) Kad biju pārgrauzis siksnu, varēju brīvi izšiverēties pa dārzu un ak, tavu prieku, mamma bija aizmirsusi ārā savas labās saulesbrilles (vismaz tā viņa no rīta teica) un man labpatikās tās piemērīt. Tā kā brilles man tā īsti nederēja, es mazliet pielaboju pēc sava prāta, bet nu tās vairs neder mammai. Bet viņa tikai smējās un teica - labi, ka esot atradusi vecās.
3) Esmu izracis palielu bedri, mans draugs Jānis smējās, ka es rokoties uz banku. Es gan nezinu kas tas ir – banka.
4) Nograuzu rododendru, tā -līdz zemei gandrīz, par ko mamma atkal man neko neteica, jo esot tāds vārgulīgs augs bijis. Ja nav, tad nav.
Mamma man nopirka tādu jocīgu, sarkanu, pīkstošu apaļu kaut ko. Viņa teica, ka tā ir mana manta, bet es nezināju ko ar tādu iesākt, līdz mana draudzenīte parādīja, kā ar to spēlēties. Tagad pīkstinu uz nebēdu. Man ir pašam sava māja, kurā varu gulēt cik vien tīk, jo tā izklāta ar smaržīgu sienu. Vienu dienu man degunā iekoda lapsene un es pēc tam visu dienu neļāvu mammai iet uz to pusi. Viņa no sākuma nesaprata, kāpēc es stājos visu laiku viņai priekšā, kad viņa vēlējās iet uz to pusi, bet, kad saprata, tad teica, ka es gan esot ļoti gudrs suns.
Tā īsumā tāda atskaite par manu darbu!
Uz drīzu sarakstīšanos!
Pasveiciniet visus manus draugus no Tukuma patversmes!
Ar cieņu, Berijs.

suņa, kura laimīgais stāsts bija pirmais šajā lapā! ŠEIT

Labvakar! Esam ilgi aizkavējušies ar vēstules rakstīšanu, jo nu jau gandrīz pusotru gadu Pēcis ir mūsu ģimenes loceklis. Pēcīti atveda pavisam mazu, patversmē viņš bija dzīvojis kopā ar savu mammu un māsiņu. Diez, kā viņām tagad klājas? Mazais kaķēns raudāja un visu laiku rāpās pa apģērbu uz pleca. Tā mēs visi pa kārtai arī viņu auklējām vismaz mēnesi. Pēc Simonas teiktā, Pēcim dzimšanas diena sanāk ap Ziemassvētkiem, tad nu nosūtam 1. gada jubilejas bildi. Pēčuks tagad izaudzis par lielu un skaistu kaķi, kurš visu laiku ir kustībā - viņš piedalās visos darbos. Dari ko darīdams, Pēčuks turpat vien grozās. Tāpat viņš dodas līdz garās pastaigās, kad vedam izskraidīties suni. Tāpat arī Pēcis ir klāt visos dārza svētkos. Pēcim patīk bērni, bieži vien viņš apciemo arī kaimiņus, ja dzird, ka tur kas notiek. Pret cilvēkiem kaķuks ir ļoti draudzīgs, bet sāpinājām viņa sirsniņu, paņemdami vēl vienu kaķēnu. Diemžēl Pēcis negrib ne ar vienu dalīt mūsu mīlestību, un drusciņ par to ir apvainojies gan uz mums, gan jauno iemītnieku. Kaķa ikdiena paiet pārsvarā ārā, jo jāķer gan peles, gan kurmji. Pat ūdensžurka ir atrādīta. Liels prieks kaķukam ir par dārza baseinu, jo viņš ir iemācījies ķert karūsas. Reizēm tā viņš izklaidējas pat pāris stundas no vietas, nebaidoties arī brist ūdenī. Pēcis ir iemācījies klauvēt pie loga, lai laiž viņu iekšā. Pārsvarā tas ir naktīs, un tad nu mēs arī veram logu, lai mūsu jaunskungs tiek pagulēt mīkstā gultā. Dienā viņš itin labi prot izmantot durvis staigāšanai. Ziemā jau gan vairāk dzīvojas pa māju. Visa mūsu ģimene priecājas, ka esat uzdāvinājuši mums tik jauku draugu. Tik labs un saprātīgs kaķis nudien ir retums.

Vēlreiz liels, liels paldies, ka tā rūpējaties par tiem, kas palikuši bez mājām, par slimajiem, par tiem, kas savādāk liela daļa vienkārši aizietu bojā. Un vēlreiz liels paldies par Pēčuku Simonai, ka viņa izvēlējās tieši šo mazo, brēcošo kaķēnu pirms pusotra gada aukstā februāra vakarā, jau krietni pēc darba laika, un uzticēja viņu mums - vest tādu sīkaļu uz otru Latvijas malu.
Pēča ģimene Liepupē, Limbažu rajonā.

Mums ar Džimiju iet ļoti labi, viņš ir iepazinis pagalmu un ir arī mūsu kaimiņu draugs.
Protams, viņš dažreiz dara arī blēņas, bet tas jau nekas, tas piederas pie lietas. Mums viņš ir kļuvis mīļš, un šķiet, ka arī mēs viņam patīkam. Bija arī kāds nepatīkams atgadījums, kad kāda zēna rokā palika Džimja zobu pēdas, bet mēs ceram, ka ar savu mīlestību spēsim viņā slāpēt to, mazo un ikdienā nemanāmo sāpi, kas viņā mīt, jo nav viņam pa dzīvi viegli gājis... Bet pagaidām gan, kamēr esam aizņemti ar ikdienas darbiem, Džimijam nākas kādu brīdi pasēdēt pie ķēdes.
Pie mums viņš ir iejuties, un šķiet, ka viņam pie mums ir labi. Katru rītu un vakaru Džimis skrien ar mani krosiņu un peldas, tā ir mūsu iemīļotākā nodarbe. Tāpat arī Džimis ir iemīļojis mammas jauno tūju... Nu, bet tas jau ar piederas pie lietas! Viņam ļoti patīk rotaļāties ar manām mantām, kuras viņš mēdz nočiept no manas istabas :)

Tas tad pagaidām viss, līdz nākamajai reizei!

Šī ir sīksunīte MADAM MEGIJA no Tukuma dzīvnieku patversmes, un viņa sver tikai 3kilogramus!Megija ir ļoti mīļa, enerģiska un dzīvespriecīga. Sētā sunītei ir draugs - suņu puika - ar kuru viņai ļoti patīk skrieties. Kad Megija skrien, ātrums viņai ir kā reaktīvai lidmašīnai. Megija ir arī ļoti drosmīga. Viņas drosme izpaužas tā, ka pastaigājoties viņa ir gatava ,,uzklupt un sarāt,, visus lielos suņus. Mēs esat ļoti priecīgi par to, ka mums ir tāds sunītis kā Megija!

Megija un viņas mīlošā ģimene

Esmu Beibe. Maza pekiniešu kucīte. Savas mājas esmu atradusi Gulbenes rajona, Tirzas pagasta „Dreiņu” mājās. Ierodoties mani sagaidīja mājas saimnieki un draugi suņi: Džordžs un Badijs, kaķi: Minne un Simba. Esmu iepazinusies arī ar ežu pāri, kas ir apmetušies mūsu mājas verandā.

Esmu laimīgākā suņu meitene pasaulē, jo esmu atradusi īstas mājas, kurās par mani rūpējās, mīļo, spēlējās, baro un bučo.

Man patīk dauzīties pagalmā, gulšņāt zem pujeņu krūma, diedelēt gardumus, garšo dīķa ūdens, jo tam ir īpaša garša. Esmu sajūsmā, kad Kima ar mani spēlējās, tad es varu virpuļot pa istabu un nest mantiņas un tad es jūtos kā jauns kucēns. Kad nogurstu, tad priecājos par to, ka viņa mani ķemmē. Dievinu no rīta ierausties gultā un modināt visus. Patīk ceļot, jo tad apskatu visu Latviju, braucu ar meitenēm peldēties un vakaros pieglaužos Birutai un sapņoju jaukus sapnīšus.

Esmu laimīga, jo mīlu savus saimniekus un viņi mīl mani!

Sveiciens draugiem Tukuma dzīvnieku patversmē no Bairona... Lorda Bairona! Šobrīd esmu 3 mēnešus vecs kucēns. Pie jaunajiem saimniekiem dzīvoju jau nedēļu. Pirmās dienas jaunajā vietā ritēja Līgo svētku noskaņās netālu no patversmes – savu jauno saimnieku laukos. Tur iepazinos ar daudziem neredzētiem cilvēkiem. Sākumā man bija nedaudz bailes, bet vēlāk tās pārgāja, un saimnieki laida mani skraidīt bez pavadas. Tomēr drošības labad visu laiku turēju viņus savā redzeslokā. Kur viņi, tur es! Sanāca arī kārtīgi parotaļāties ar gandrīz katru tur sastapto cilvēku.
Pēc svētkiem sākās īsti piedzīvojumi – es braucu uz Rīgu. Rīgā mani sagaidīja vairāki kaķi un viena liela, veca suņu tante vārdā XL (Iksella). Kaķi sagaidīja kā jau īstu lordu – bija sakāpuši uz dažādiem paaugstinājumiem, kur nu kurais. Šie interesantie radījumi demonstrēja sava kažoka modernās funkcijas – tie bija kļuvuši ļoti kupli un ar astēm noteikti varētu mazgāt pudeles. No lielās suņu tantes gan man bija bail, jo tad kad es skaļi un skaidri pateicu „Čau!” (proti, Vau!), tad viņa mani „mazliet” nolamāja, skaļi un skaidri izrunājot kaut ko līdzīgu „rrrrrrrrrrr”, tomēr tas manu interesi par viņu nemaz nemazināja – tā tas atkārtojas vairākas reizes. Devos iepazīt savu jauno teritoriju – te ir tik daudz jaunas smaržas, vietas, kur izskrieties, un pats galvenais, šajā teritorijā – saimnieku dārzā - aug pasaules lielākais gardums, virza. Drīz jau būšu visu noēdis!
Katru vakaru dodos pastaigā kopā ar saimniekiem ārpus manas teritorijas. Es, kā jau kamanu sunim pienākas, vedu viņus pastaigā – viņiem atliek vien atvērt vārtiņus... Ziniet, te pie katras mājas dzīvo kāds četrkājainis, ar kuru ik vakaru sasveicināties. Visvairāk man patīk padot sveicienu kādam jaukam haskija paskata draugam netālu no manas teritorijas.
Man ir arī savi panākumi – pāris dienas pēc komandas „Sēdēt!” iemācīšanas, es apsēžos, jo zinu, ka tikšu pie kāda garduma, glāsta un uzslavas. Es gan ne vienmēr izpildu šo komandu. Esmu uzsācis mācīties pastaigās iet blakus saimniekiem, bet tas man īsti neiet pie sirds, jo es taču viņu vedu pastaigāties. Ejot blakus jau nevar ne īsti vilkt, ne „lasīt” citu suņu atstātās „vēstules” un meklēt interesantas smaržas!
Katru rītu uzsāku ar sportisku garu - skrējienu kopā ar kaķiem. Šim skrējienam viņi pat devuši devīzi „Uzmini nu, kurš ātrāk un kurā virzienā?!”. Šis skrējiens mani tik ļoti aizrauj, ka aizmirstu klausīties, ko saka saimnieki. Es parasti zaudēju, jo nemāku kāpt kokos.
Jaunie saimnieki mani ļoti mīl – ved pastaigās, dod bučas (nenoliegšu, es ar dodu bučas, šad tad, kad nebēdnīgs garastāvoklis, tad arī iekniebju ar zobiņiem, lai zina cik ļoti esmu šiem pieķēries), dod rotaļlietas, gardumus, un es pat tiku pie savas suņu gultas. Tajā gultā mani šausmīgi kaitināja viena maz balta zīmīte – pāris veiklas kustības, zobu asums un izdomas, un lieta darīta. Pavisam nejauši, kopā ar zīmīti gultiņai izplīsa robs un izrādās, tur iekšā bija kaut kas mīksts, kas maniem zobiņiem ļoti patika.... Pārveidoju migu pa savam prātam – tagad manai suņu gultai daļēji vairs nav maliņas, kura īstenībā traucēja manām kājelēm (tā bija tikai 5cm augsta, bet tomēr – bija jāceļ ķepas, lai tiktu no tās ārā.
Kopumā, esmu iedzīvojies, neskatoties, ka šad tad dabūju arī rājienu, piemēram, par iekniebšanu ar zobiņiem, kādu izkasītu bedrīti dārzā vai pavadiņas graušanu. Vakaros un naktīs pie manis mēdz atlidot dziedāšanas mūza, tad nu izdziedos kā jau īstam sunim pienākas. Īsāk sakot, man te patīk!
Līdz nākošajai reizei!

Ar sveicieniem un laba vēlējumiem arī mammai,
Bairons... Lords Bairons

Labdien!
Kopā ar savu dvīņu māsu esmu bijusi Tukuma dzīvnieku patversmes iemītniece. Jaunie saimnieki mani nosauca par Noru. Tagad es dzīvoju Jūrmalā un man te iet ļoti labi. Ir plaša teritorija ar dārzu un puķu dobēm. Es varu ravēt, pārstādīt puķes, apkopt krūmus. Ome neprot pareizi iestādīt puķes, tādēļ palīdzu viņai kā varu. Man ļoti patīk arī spēlēt futbolu un paslēpes, vai vienkārši izskrieties.
Man ir tiešām labs saimnieks. Viņš mani ved uz skolu, kur es mācos labas manieres un visādas gudras lietas. Drīz jau varēšu kopā ar saimnieku skriet pa mežu un gar jūru. Vai, kā man gribas skriet!
Saimnieks man ir ne tikai labs, bet arī stiprs. Viņš mani nēsā uz rokām, atļauj gulēt savā gultā un uz dīvāna. Ome gan visu laiku baras un saka, ka esmu liela palaidne. Bet tā jau nav, ka es galīgi neklausu. Kad gribu cepumiņu, tad es viņu klausu.
Man bieži brauc ciemiņi un draugi un atved kādu kārumu vai jaunu spēļmantiņu. Vispār esmu ļoti apmierināta ar dzīvi, un tagad beigšu rakstīt. Sveiciens un bučas visiem suņiem un viņu draugiem!
Atā!
Nora no Jūrmalas

Nu re, Jāņu diena tepat aiz kalna, un nu ir pēdējais laiks pildīt doto solījumu par rakstīšanu un atvainoties par ilgo klusēšanu. Mēs nezinām, kad Rego ir dzimis un tāpēc nolēmām viņa dzimšanas dienu svinēt Jāņos, tā kā Rego-Reksim nu ir gadiņš nodzīvots.
Domāju, ka viņam klājas labi, suns tiek mīlēts un uzpasēts. Ķēdi viņš nav redzējis un neredzēs, kaut arī ir problēmas - dažādi uzskati ar saimnieci par dārza retināšanu, piemēram. Tāpat patīk pievērst uzmanību iekožot kājā man vai kādam citam, bet nu tie jau ir sadzīves sīkumi, no kuriem sastāv dzīve.

Rego ir vienu (un cerams, ka pēdējo) reizi cietis no pieauguša ,,kaukāzieša'' uzbrukuma. Ārstējāmies, nācās pielietot antibiotiku kursu.

Vēl viņam ļoti nepatīk mašīnas, arī mūsu mašīnai tuvumā neiet, bet aprej pavadot un sagaidot.

Ausis Rego ir stāvas, bet tikai stiprā pretvējā (ha-ha!), bet nevienam tas netraucē, jo esam savstarpēji pieķērušies.

Reksim ir ļoti liels ātrums skrienot, sevišķi uzsākot, jo kājas un augums garš. Svešus cilvēkus nav sācis uzskatīt par ienaidniekiem. Tā kā redzēs vēlāk, kā būs ar dabiskiem instinktiem šai ziņā.
Nu tā apmēram īsumā. Novēlam priecīgus Jāņus Jums un komandai, protams, četrkājainajiem draugiem vēlam atrast savas mājas un saimniekus tāpat kā savulaik Reksim.
P.S. Krustmātei Simonai nosūtu dažas savas agrīnās bildes un buču par
saņemto mīļumu bērnībā. Rego-Reksis.

Manās mājās Džuse ieradās no Tukuma dzīvnieku patversmes. Braucot uz mājām, viņa mašīnā sēdēja ļoti rātni un, kad iebraucām sētā, kad viņa sāka visu apsekot, nebija ne mazākā satraukuma. Tad nu Džuse tika iepazīstināta ar Lāci, kurš jau dzīvoja mūsu mājās. Abi suņi jauni, labi sapratās. Sākās rotaļas, skriešana un cīkstēšanās. Liekas, ka par mājas sargāšanu bija piemirsies! Džuse nebija no pļāpu sugas, viņas balsi sadzirdēju tikai pēc pusgada, kad viņa man sāka stāstīt, kādi meža zvēri gar māju staigā, kad kaimiņš ar savu auto dodas mājup.

Vēl viņi abi ar Lāci sacenšas augstlēkšanā! Tādu sagaidīšanu kā, kad es iebraucu sētā, ar palēcieniem metru no zemes, katrs varētu vēlēties, bet ne katram tā ir! Nu pēc ilgāka laika Džuse ir kļuvusi par īstu riešanas meistari - viņas balss tonis ir atbilstošs situācijai. Vai tas ir svešinieks vai savējais, vai kas uz ceļa notiek, vai sētai kāds vai kaut kas tuvojas! Interesanta ir viņas ,,bubināšana,,, kad kaimiņš uz lauka strādā. Tad Džuse komentē, laikam grib, lai tas veicīgāk strādā. Kad ieraudzīja zirgu ar jātnieku, tad sunīte kā oma pukstēja. Laikam zirdziņa bija žēl Vēl abiem suņiem no pavasara līdz rudenim ir iecienīta nodarbe - niršana un zivju ķeršana piemājas dīķī. Abi suņi ir ļoti sadraudzējušies un lieliski pilda mājas sargu pienākumus, kad manis nav mājās. Džuse ir ļoti mīļa pret mani, patīk gan klēpī pasēdēt, gan mani sabučot. Esmu ļoti laimīga ar saviem mīluļiem! Paldies Jums Simona, ka rūpējaties par bārenīšiem patversmē! Lai veselība un izturība, Jums viņus aprūpējot! Austra.

Labdien, te nu jums sveicienus sūta Pipariņš - Peksītis - Pepītis no Ogres! Sunītis ir ļoti liels rējējs, kā tāds mazs zvārgulītis.  Peksītis ļoti mīļš arī prot būt. Gulēšana saimniecei blakus gultā ir viena no iecienītākajām nodarbēm. Sunītim ir rotaļu biedrene, labradora meitene, ar kuru dauzoties, Pipariņš var izrādīt visu savu veiklību, kas dūšīgajai sunei nav tik izkopta. Sunītis ir ļoti gudrs un tajās reizēs, kad runājamies ar viņu ir tāda sajūta, ka viņš visu saprot un, ja mācētu runāt, tad varētu daudz ko pateikt. Vēlam jums veiksmi un spēku šajā grūtajā, bet ļoti svētīgajā darbā. Rubesu ģimene.

Labdien, sveicienus jums sūta Astra un Aleksandrs, un suņu puika Roma - Asimo. Mēs dzīvojam Rīgas centrā un pastaigājamies Kongresa parkā, kur viņš satiekas ar daudziem suņiem, ar kuriem labprāt arī spēlējas! Pēc rakstura Roma ir paklausīgs un ļoti aktīvs sunītis. No ēdieniem iecienījis biezpienu. Viņš nemīl palikt viens, guļ gultā blakus mums, un kā cilvēks liek galvu uz spilvena. Pēc pastaigas labprāt iet vannā, nu ļoti viņam patīk mazgāties. Vienvārdsakot - mums ir skaists un mīļš sunītis, un mēs visi kopā esam laimīgi. 

Sveiki!
Sūtu Jums dažas bildītes ar Pipariņu, kurš arī ir Tukuma patversmes bijušais iemītnieks.
Pipariņš - jauks, mīļš un gudrs suņuks. Ļoti draudzīgs. Viņam ļoti patīk spēlēties un dauzīties, patīk bērni. Viņš labprātāk dzīvojas pa lauku, nekā istabā. Mīļi sadzīvo ar kaķenīti, kas pie mums dzīvo. Paklausīgs, bet to teikt būtu lieki, jo tas tāpat ir redzams viņa skaistajās acīs.

Ar cieņu, Ilze!

Sveiciens no Džīnas, Mirdzas un Jāņa! Paldies Tukuma patversmei, ka mums uzticēja šo jauko un skaisto sunīti. Džīna ir ļoti paklausīga un gudra, māju jau sāka sargāt pirmajās dienās kā šeit ieradās. Sētā neviens netiek ielaists, jo Džīna zina, ka šī māja tagad arī pieder viņai, un svešiem šeit nav vieta. Sunītei ļoti patīk braukt ar mašīnu un šo iespēju viņa cenšas nepalaist garām. Džīna ļoti pieķērusies saimniekam Jānim, kaut gan viņš ar nelielu neuzticību uzņēma ziņu par to, ka Džīna dzīvos kopā ar viņu. Džīna šinī mājā tiks mīlēta un cienīta visu mūžu un nekad netiks nodota kā to bija izdarījuši viņas iepriekšējie saimnieki. Mēs tikai varam teikt to, ka mūsu Džīnīte ir forša un mīļa meitene. Visu jums to labāko vēlot, Mirdza un Jānis.

Mīcei klājas labi. Ļoti patīk dzīvoties pa āru. Mums ir plaša sēta un ābeļdārzs, ir kur izvērsties. Diendusu mīl gulēt manā puķu dobē. Vienreiz gandrīz aplaistīju arī Mīci. Mīcīte ir dūšīga medniece. Gandrīz katru dienu ir kaut ko noķer - vai nu kādu peli, cirslīti vai ķirzaciņu.
Ķirzaciņas cenšos izglābt, bet tik un tā tās paliek bez astes. Vairākas reizes savu medījumu ir ienesusi istabā, tad, protams, vēl ir arī jāpaspēlējas ar to! Mīce ir ļoti ziņkārīga, visur grib piedalīties. Vakar lasījām ķiršus, un, kur tad bez Mīces - lielajā kokā augšā, un viss notiek!
Vakarā abas ar astoņgadīgo sunīti Džīnu guļ virtuvē. No rīta var redzēt, ar ko pa nakti Mīce ir nodarbojusies - visas mantiņas (bumbiņa, pelīte, auduma lellīte) ir no mājiņas ārā, un kur nu kura atrodas! Laikam aizrāvos. Vēl jau varētu rakstīt daudz. Līdz ko būs vēl kāda bilde, aizsūtīšu atkal.
Sveiciens un laba vēlējumi no visas Grosu ģimenes!
Ar cieņu, Dzintra.

Jaunumi un jaunas bildes no Robīša - ŠEIT

60. Unces laimīgais stāstiņš

Sveiki!
Mani sauc Unce, esmu dzimusi 2008. gada augustā.
Mamma mani paņēma no Tukuma patversmes. Neko daudz vairs neatceros, tikai to, ka tur bija laba tante, kuru visi sauca par Simonu. Viņa mani iedeva mammai un mēs abas devāmies ceļojumā uz Sabili, kur tagad dzīvojos!
Mamma mani ļoti mīl, jau mazu nēsāja azotē, kad ar lielo suni čavu gājām staigāt pa mežu. Es izbāzu galvu un visapkārt vēroju.
Mamma mani ņem pa nakti gultā sev blakus, tad mēs sabučojamies un es ieritinos viņai azotē.
Mums vēl ir piepulcējusies Šēra, stafa meitene. Mēs skrienam un trakojam pa dārzu. Mamma kādreiz parājas, jo man ļoti patīk kašāt dobes.
Sveicieni visiem, mamma un es esam ļoti laimīgas!

Atā - vau, vau!

59. Sveiciens Simonai un Tukumam no Rīgas puikas Pēča!

58. Čau, ņau, vau! Te Kleopatra (kleksītis)

Piedodiet, ka nedevu par sevi ziņu. Nu jau gandrīz būs divi mēneši, ka esmu tikusi pie jauniem saimniekiem, kuri pret mani labi izturas.
Pirmās dienas bija svešas, daudz ko nebiju redzējusi, es taču esmu pilsētniece, bet tagad dzīvoju laukos. Tā jau nebija, ka sākumā biju ļoti paklausīga-bradāju pa puķu dobēm, noraku savus kārumus, par to, protams, saimniece ne visai priecājās. Protams, zobiņi arī niez, un ar ko, lai gan tos labāk pakasa, kā ar saimnieku kalošām. Gadījās, ka biju izgājusi ārpus savas teritorijas, tad gan dabūju brāzienu.
Dzīve laukos nemaz nav tik peļama. Daudz vietas, kur izlocīt kājeles, svaigs gaiss un pats labākais-silts govs pieniņš, ko dabūju ik rītu un vakaru. Man ir daudz draugu: Puikas, kas ar mani nemitīgi dauzās. Kaķis Velniņš, kuru šad un tad gadās uztriekt kādā ābelē.
Kūtī-telīte Hēra. Saimnieks mani dēvē par savu mazo sunīti, bet es nemaz tik maziņa neesmu, jo nemaz tik viegli mani nevar pacelt.

Nu tad labi mani mīļie, beigšu es te skribelēt, jāiet pildīt pienākumi.
Atā līdz citai reizei. ;)

Sveiki, Simona!
Lora jaunajās mājās ir lieliski iedzīvojusies, viņa ir gan laba draudzene mazajam Jusim, gan uzticama bērnu aukle, gan arī dārzniece...:) un pats galvenais, viņa ir ļoti mīļa mums visiem :)

Ar sveicieniem no Engures un Loras :)
Paldies Jums par to, ko Jūs darāt!

Sveiki. Tremors ir izcili teicams draugs un sargs, kā arī īpaši uzticīgs.
Ļoti patīk skriet, izteikts skrējējs. Patīk garas pastaigas gar jūru un pa mežiem.
Pagājušajā vasarā bija sastiepis pakaļkājas cīpslu, bet nu jau sen viss ir kārtībā, tiek barots tikai ar sunim paredzēto barību, bet kā kārums ir iecienījis siera desu.
Tremors ir ļoti lielos draugos ar mājās mītošo kaķi, vienmēr viņu uzmana un dzen mājās, tas viss no malas izskatās ļoti amizanti. Darbdienu rītos klausās ziņas pa radio, jo tika kopš bērnības pieradināts, kad visi devās pa darbiem Tremors skuma, un klausījās radio, lai nebūtu garlaicīgi. Īsumā sakot teicams suns, ar saviem niķīšiem kā jau mēs visi, bet patiesi sakot labāku draugu nevar vēlēties.

Sveiki, Simon!
Vismīļākos sveicienus no Ogres Jums sūta amerikāņu buldoga meitene Ora. Lai arī sākotnēji ar vīru bijām izsapņojuši sapni par sevis audzinātu kucēnu, tagad pat iedomāties nespēju, ka mūsu dzīvē nebūtu šīs 8 gadus vecās, absolūti apburošās meitenes. Un, LIELS paldies man jāsaka arī Remim, kurš mūs saveda kopā ar Simonu, jo savulaik, kad meklēju informāciju par buldogiem, gluži nejauši ieraudzīju sludinājumu, ka mājas meklē viens lādzīgs suņu puika Remo. Tā nu sazvanoties ar Tukuma patversmi, uzzināju, ka puisis jau atradis sev gādīgus saimniekus, bet mēs turpinājām meklēt savu vienīgo amīti.
Todien, kad saņēmu zvanu, ka patversmē ir nokļuvusi buldogu meitene gados, biju samulsusi, bet pat nebija domas, ka gadi varētu būt šķērslis, lai nesatiktos ar Oru.
Šobrīd esam patiesi priecīgi, ka mums ir mūsu meituks. Sākotnēji Ora bija distancēta, kad mēģinājām viņu iesēdināt mašīnā. Kā vēlāk uzzināju, tas bija rezultāts tam, ka iepriekšējiem saimniekiem auto nebija un retā reize, kad meiteni transportēja ar mašīnu, bija todien, kad viņu nodeva Simonas gādībā. Bet pēc mūsu izbraukuma uz stalli, atgriežoties mājās, burtiski redzējām, ka meitukam ir noticis kāds klikšķis, viņa burtiski leca klēpī, laizīja mani, blusoja un visādi izrādīja savu prieku. Pēc tam sapratām, ka tas bija prieks par to, ka mēs viņu nekur neatstājām un šobrīd nav absolūti nekādu problēmu ar izbraucieniem, jo Ora ar prieku kāpj mašīnā, jo zina, ka tam sekos brīva iespēja izdauzīties svaigā gaisā. Jāatzīst, ka sākotnēji nācās uzklausīt daudz negāciju par

"Tik veca un agresīva suņa ienākšanu ģimenē ar diviem maziem bērniem". Nu ir meitenei viena īpašība - nepazīstamu viesi mājās viņa sagaida ar ļoti dobju rējienu-rūcienu un pietupstoties lecot uz priekšu. Tas arī bija iemesls, kamdēļ pirmajā tikšanās reizē ar vīra vecākiem, vīramāte bija tuvu ģībonim no izbīļa un pārliecības, ka mūsu mazie bērni noteikti nav pelnījuši tik garīgi slimu māti. Vīra tēvs, vēl joprojām uzskata, ka tik vecs suns nu nav spējīgs tik ātri aprast ar jauno situāciju. Bet mēs jau kuro reizi esam pārliecinājušies, ka meitene ir pieņēmusi mūs kā savu jauno ģimeni. Ar Oras mājas sargāšanas veidu mēs paši iepazināmies jau pirmajā vakarā. Todien, kad mūsu jaunais ģimenes loceklis ieradās, vīrs devās kopā ar ģimenes draugiem atpūtā ārpus mājas. Liels bija izbīlis, kad brīdī, vīram verot durvis vaļā, suns savā ierastajā veidā, darīja vīra kungam zināmu jauno kārtību mājā. Tobrīd gan pati sabijos, bet ātri atkodām, ka meitukam tas tāds iebiedēšanas veids vien ir, un tādējādi viņa sargā savu teritoriju, jo patiesā viņas būtība pārāk mīl cilvēku, lai tam nodarītu pāri. Patīkami pārsteidza arī mūsu pašu bērni. Mazliet bažījos vai spēšu nepilnus 2 un 4 gadus delverus savaldīt un nenodarīt sunim pāri. Pirmajā vakarā mazā meita aiz sajūsmas spiedza, bet šobrīd redzu, ka gan suns, gan bērni ir ļoti ātri viens otru pieņēmuši. Ja mazie sāk taisīt lielu jezgu, Ora kā jau inteliģenta būtne, iziet laukā no istabas, savukārt mazie sunēni ik pa laikam mīļo un slavē, cik viņa jauka. Nemaz nezināju, ka man tik labi bērni! :) Vienu dienu ienākot istabā pavērās skats, Ora guļ izstiepusies uz grīdas, bet puika pa viņu uzmanīgi braukā ar mazajām mašīnītēm, taču suns neizskatījās nelaimīgs. Pret jaunāko meitu sunene izturas it kā rezervēti, uz lieku uzmanību neuzprasoties, bet kārtējais pārsteigums man sekoja pie manas draudzenes, kuras ģimenē arī ir āmītis. Bijām savākušās draudzenes ar bērniem, lai kopīgi atpūstos, protams, ka līdzi tika ņemta arī Ora. Sunene visu laiku bija mazās meitas tuvumā un tiklīdz otrs suns mēģināja meitai tuvoties, tā Ora bija klāt, starp suni un meitiņu, dzenot suņu puiku prom. Skaidri parādot, ka viņam nav tiesību tuvoties Oras ģimenei. Šo sargāšanas īpašību novērojām arī laukos, kad vīrs gāja garām tobrīd pie ķēdes pieliktajam omes lauku sunim, kurš ieraugot vīra kungu, leca laukā no būdas un rēja, rādot zobus. Ora tobrīd uzradās kā no nekurienes, uzleca virsū lauku sunim, notrieca to zemē un tikpat fiksi aizleca prom, skaidri parādot, ka viņas ģimeni apdraudēt nav ļauts. Šie gadījumi ir īpaši iekrituši atmiņā, jo ikdienas pastaigā sunene ir ļoti miermīlīga un jautra. Viņa ir vienaldzīga pret apkārtējiem suņiem un kaķiem un pati uz kašķi nekad neuzprasās, līdz ar to sapratām, ka esam pieņemti un atzīti kā Oras jaunā ģimene. Šobrīd meitene ir savaldzinājusi visus mūsu draugus, jo izbraukumos viņa vienmēr ir līdz un ar prieku iesaistās rotaļās, it īpaši, ja tās saistītas ar cīkstēšanos par koka zaru un bumbiņu. Es brīžiem ar patiesu apbrīnu vēroju viņas enerģiju, spēku un pielietojamo viltību rotaļās. Ja kāds mēģinās aizskriet prom ar viņas iekāres objektu, Ora ļoti veiksmīgi dzīsies pakaļ, bet tad vienā brīdī aši pielēks priekšā, nošķērsojot ceļu, un bēglis ātri vien piezemēsies uz deguna. Vēl mums ir tāda jauna spēle, kad abas izliekamies, ka rotaļas ar zaru ir beigušās un tad abas dodamies prom. Paejam kādu gabaliņu un tad pēkšņi metamies atpakaļ pie zara, kura pirmā to paspēs paķert. Savukārt dienā, kad ar brāli mētājām viens otram bumbu, bet Ora mēģināja to pārtvert, bijām pārsmējušies, jo brīdī, kad bumba izripoja caur kājām, sunene pilnā ātrumā, nebremzējot, ar visiem saviem 40kg izlidoja caur brāļa kājām. Lieki piebilst, ka paņēmiens ar ņemšanu uz masu izdevās! :)
Vērojot visas šīs rotaļas, mums arvien biežāk tiek jautāts, vai tiešām tam sunim ir 8 gadi. Visi ir pārsteigti, ka tik ātri esam radušas kontaktu, atzīstu, ka arī es pati. Laikam jau pagātnes iespaidā, suņuks mani ļoti uzrauga un atliek vien aiziet gabaliņu nostāk, lai Ora pamestu visas savas darīšanas un sekotu man. Man atliek vien viņu pasaukt, kā meitēns ir klāt. Sajūtas, ko sniedz prieks suņa acīs un 40kg, kas mēģina Tev ielekt klēpī, nolaizīt aiz laimes, sagaidot mājās, ir neizsakāms.
Es zinu, ka uzticamāku draugu man neatrast un šobrīd visa mūsu ģimene ir bezgala pateicīga Tukuma patversmei par mūsu Oru. Un nu arī meitiņa, kas līdz šim tik skaidri izrunāja „Mamma”, „Tētis”, nu savai vārdu krātuvei ir pievienojusi arī „Oļa”.

Milzīgs Paldies Simona, par darbu ko darāt un Veiksmi Jums un Jūsu ģimenei!!!!

Ar cieņu,
Evita

P.S. Dažas atziņas no mūsu kopdzīves ar Oru:

• Koks, kas nav priedes zara lielumā, nav amerikāņu buldoga uzmanības cienīgs
• Iedodiet man bumbiņu un es parādīšu, kurš no mums skrien ātrāk
• Manas skumjās acis nozīmē vienīgi to, ka esmu pelnījusi vēl kādu papildporciju šīsdienas maltītei
• Pat nevaru iedomāties, kam varētu patikt agri no rīta ilgi pastaigāties, ja mājās gaida gardas brokastis un silta gulta
• Es, protams, esmu liels suns, bet nu pa nakti un uz mežu iet staigāties jau nu nav prāta darbs
• Suņa labākais draugs nu noteikti ir ūdens.

54. Mīļi sveicieni no „Pūdeļpuikas”!

Tā, beidzot esmu izbrīvējis nedaudz laika, lai pastāstītu, kā jūtos jaunajās mājās. Jau iepriekš atvainojos jums visiem, ka tik ilgi bija jāgaida, bet Jūs jau saprotat, ka pārņemt saimniecības vadīšanu nav joka lieta. Notikumu un jaunumu bija un ir tik daudz, ka nemaz nezinu, ar ko sākt! Bet nu par visu pēc kārtas.
Beidzot esmu ieguvis jaunu ģimeni un to, pēc kā tik ļoti ilgojas ikviens - mīlestību. Tieku paijāts un bužināts, un zināt - man nekad neapnīk! Pirmajā vakarā gan biju dikti satraucies. Klusiņām nolīdu un visu novēroju. Ar lielo brāli Riko draudzību nodibināju jau pirmajās dienās, grūtāk iet ar Siāmas princesi Tifāniju, kura nez kāpēc ir iedomājusies, ka ir šinī mājā pati galvenā. Tad nu centīgi sāku nodarboties ar Tifānijas pāraudzināšanu, bet ar rezultātiem vēl neesmu īsti apmierināts .

Reizēm tāpat kā citiem bērniem man nav īstas skaidrības, kāpēc saimniece man liek mazgāt kājas un ķemmēt kažoku. Taču, kad ieskatos spogulī, viņu saprotu ļoti labi.
Par savu galveno pienākumu uzskatu saimnieku apsargāšanu, tāpēc ik vakaru dodos uz savu posteni zem saimnieku gultas, bet uz rīta pusi (drošs paliek nedrošs) pārceļos viņiem blakus. Tad, kad saimnieku nav mājās, parūpējos par to, lai atbraucot viņiem nebūtu garlaicīgi, t. i. sašķiroju kurpes pēc sava prāta. Saimnieki nez kāpēc ar manu kārtību nav apmierināti, tāpēc atkal liek tā, kā viņiem gribas. Bet man jau nav grūti viņiem izpalīdzēt, citādi mājā izskatās garlaicīgi.
Katru dienu apstaigāju savas mājas teritoriju. Reizēm ielūkojos arī kaimiņu sētā, kur ar mani „ķērājus” labprāt paspēlē kaimiņu rudais runcis Muris (es, protams, bēgu).

Savai saimniecei sekoju ik uz soļa (laikam baidos, ka viņa kaut kur pazudīs). Kad viņa kaut ko sēj vai stāda, rūpīgi pārbaudu - vai viss tiek izdarīts pareizi. Esmu jau bijis arī līdz jūrai, jo visos ceļojumos tieku ņemts līdz. Braukt man patīk un sliktas dūšas arī nemaz nav! Nu, Jūs jau sapratāt, ka esmu ļoti svarīgs un aizņemts, tāpēc, šoreiz atvadīšos, līdz citai reizei.
Bučas Jums visiem, sveicieni Simonai!

Jautrais „Pūdeļpuika” Čiko!