|
Heisā, te
Bairons raksta, Lords Bairons!
Kopš pēdējo reizi rakstīju pagājis jau labs
laiciņš, un atkal jau vis kaut kas sadarīts un
redzēts.
Man vislielākais brīnums, ko piedzīvoju pa šo
laiku, bija tas baltais mīkstums, kas krita no
debesīm saimnieki sauc to par sniegu.
Saimnieki smējās par mani, kad es pirmo reizi
iekāpu sniegā, jo no sākuma sala ķepas, man
nācās staigāt kā stārķim ar augstu paceltām
ķepām. Pēc maza brītiņa es sapratu, ka tas tak
ir riktīgi forši! Tas sniegs sakrita tik daudz,
ka manā teritorijā izveidojās tādi kalni...nu
TĀDI kalni. Tas bija tik forši sēdēt vai gulēt
pašā kalna galā un tik tālu redzēt, skriet un
mēģināt ar vienu lēcienu pārlēkt kādam no tiem
kalniem. Un, protams, vārtīšanās un niršana
sniegā, braukšana lielā ātrumā pa sniegu ar
degunu, tā, ka viss riņķī put, sniega ēšana
pilnām mutēm un rotaļu kociņa meklēšana dziļā
kupenā nu, kas gan var būt labāks par to?!
Saimnieki mani ņēma līdzi uz laukiem tur tādi
plašumi un tādas kupenas bija skrēju kā vējš.
Galu galā ūdens peļķes vairs nebija kurās
mērīt dziļumu un temperatūru, tad nu vajadzēja
savākt datus par to, cik tad tas sniegs daudz ir
sasnidzis.
Bija arī pirmais skumīgais notikums mana
draudzene, suņu tante Iksela (XL), aizcilpoja un
labākiem medību laukiem... Tad kādu laiku biju
vienīgais suņveidīgais mājās. Visā visumā man
patika būt vienīgajam tādam savā barā, bet bija
skumīgi, jo nebija neviens, ko apcelt, kaķi arī
visi sēdēja istabā, sakot, ka ārā ķepas salstot.
Pēc kāda laika atbrauca viens milzu suņu onkulis
vārdā Mr.Vilsons un, tad nu mēs tagad atkal esam
divi suņveidīgie. Man ir atkal kāds, ko apcelt,
galu galā, man tak saimniekiem jāparāda kāds es
veikls, lokans un pats, pats labākais. Nevaru
mūs kopbildē atrādīt, jo mūs abus vienkārši nav
iespējams nobildēt sanāk vienas miglu bildes.
Tad mēs ar saimniekiem, vienu reizi aizbraucām
uz vietu, kur pulcējās daudzi suņi, līdzīgi man.
Aprunājos ar visādām, skaistām suņu meitenēm
uh, kas tās bija par skaistulēm! Saostījos arī
ar dažiem džekiem, nedaudz kopā uzdziedājām arī.
Redzēju arī to, kā citi suņi milzu ātrumā vilka
savus saimniekus (nesaprotu, kāpēc pastaigu
laikā saimnieki man viņus neļauj tā vilkt). Es
arī tā gribu un ceru, ka saimnieki arī man tā
drīz ļaus.
Tagad pienācis pavasaris. Saulīte silda sānus.
Esmu klājis peldsezonu, skrienot pakaļ tiem
spārnotajiem radījumiem. Kaķi pa ziemu tādi
resni palikuši, sēžot istabā, tad nu nodarbojos
ar viņu formas uzlabošanu viņi skrien prom, es
šiem pakaļ. Gadās arī otrādāk. Nav interesanti
un godīgi, kad šie sakāpj kokos, jo es vēl
arvien neprotu kāpt kokos. Augstu lēkāt gan es
protu, bet tad šie uzkāpj vēl augstāk. Vel bez
rotaļām un sportošanas cītīgi strādāju pavasara
talkā laukos. Bija jāstaipa zari, jo saimnieks
jau nevar tik ātri pastrādāt kā es. Es visu
ātri, ātri sadaru un tad vēl atliek laika
rotaļām. Vēl man talkas laikā bija jāpieskata,
lai saimnieks ar zaru čupu neaizbrauc neceļos.
Pēc lauku aktivitātēm darbiem un rotaļām
nolēmu, ka, ja jau te tik daudz to smaržīgo
puķu, tad man noteikti jāiesmaržina kažoku.
Vizbuļu aromāts pavasarī ir vislabākais.
Vienu dienu gan saimniekiem sagādāju raizes...
Gar manu teritoriju katru vakaru bez pavadas iet
viens suns, dikti līdzīgs man, tikai lielāks, un
regulāri raksta vēstules suņu meitenēm uz manas
teritorijas žoga stabiem. Man tas dikti nepatīk,
bet mīļā miera labad, lai jau raksta (pēcāk zem
tām dzejoļu rindām parakstos es. Ieraudzīju, ka
vārtiņi vaļā...jozu, ko kājas nes. Dzirdēju
saimnieci aizmugurē saucam mani, bet man tas
tikai uzdeva lielāku vēlmi satikies un
aprunāties ar to vēstuļu rakstītāju. Panācu šo.
Bet, kad žogs nav starpā, viņš tik foršs šķita,
aicināju šo uz rotaļām un pirmais ko darīju
draudzīgi apkampu (kā jau to parasti
haskijveidīgie to dara) šo un devu buču uz
vaiga, bet šis nogrūda mani zemē un ielaida
zobus kažokā. Uh, ku dusmīgs paliku rūcu cik
skaļi un draudīgi vārēju, bet šis tik koda. Labi
ka mana saimniece un tā otra suņa saimnieks
pieskrēja klāt un aizvilka mūs katru uz savu
pusi. Šitādu kašķupoli nebiju vēl saticis
(apraksta manus sētas stabus un tad vēl negrib
draudzēties), dusmas bija tik liekas, ka biju
gatavs arī šim paretināt kažoku. Saimniece mani
sabāra un neļāva. Sekoja brauciens pie daktera.
Tas otrs bija satraumējis man acs plakstiņu no
iekšpuses. Vairāk viņam nekas nebija izdevies
man izdarīt galu galā, laikam mani paglāba
biezais kažoks. Nu jau viss kārtībā, tik tāda
skrambiņa vien bija. Tagad ar saimniekiem katru
vakaru kopā atkārtojam komandas. Saimniece man
vēlāk stāstīja, ka es esot izskatījies pēc
riktīga vilka (no filmām) ar milzīgiem,
atņirgtiem zobiem un esot ļoti draudīgi rūcis.
He..izrādās šo talantu vēl nebiju sevī atklājis.
Katra diena man ir kā piedzīvojums. Kā redzat,
nekas diži nav mainījies. Atkal varu ik vakaru
dodoties pastaigās iešņaukt pa naktstauriņam
(ķerot ar muti kaut kā nesanāk pazūd mutē).
Arī zāle un virza saaugusi varu saēsties pilnu
punci.
Visu to jautrāko un labāko vēlot,
Bairons..., Lords Bairons ;) |
26.