Laipni lūgti Tukuma novada

dzīvnieku patversmē!

Tukuma novada patversmes stāsti ar laimīgām beigām

191. Sveiciens no Sniedziņa

Labdien!
Sūtu sveicienus no Sniedziņa. Tagad viņu sauc Vinstons. Dzīvojam Talsu novada Laidzes pagastā lielā lauku mājā, kur milzum daudz vietas, lai izskrietos. Suņuks ātri iejutās mūsu ģimenes pulciņā. Jau no pirmās dienas vismīļākā viņam esmu es (man par to bezgalīgs prieks) . Staigā līdzi ik uz soļa, ja virtuvē mazgāju traukus tad guļ man blakus pie izlietnes, ja pāreju darboties pie plīts, tūlīt pieceļas arī viņš un noguļas atkal man pie kājām. Vannā gan Vinstonam nepatīk iet, bet neko darīt , kā citādi turēt tīru balto kažoku.
Par šiem trīs mēnešiem ir sakrājušies arī nedarbiņi, tai skaitā: sagrauzti divi kurpju pāri, nograuzts durvju stenderis, TV pults un visvisādas sīkas lietiņas. Visas durvis viņš atver bez piepūles un staigā kur pašam patīk, līdz ar to mūsmājās durvīm rokturi pārlikti uz augšu, lai gan arī to atvēršanu Vinstons apgūst diezgan veiksmīgi.
Viņš ir bezgala mīļs. Bieži pieskrien un iedod buču. Ja lasu tad uzstājīgi ar ķepu pagrūž grāmatu nost un ieliek galvu klēpī. Tas nozīmē pakasi man skaustu un muguriņu. Ar to varētu nodarboties stundām, nekad nav gana.
Vinstons ķepu izmanto kā roku un ja kaut ko grib pateikt, tad nevis piebiksta ar purnu , bet diezgan uzstājīgi to dara ar ķepu.
No Sniedziņa lēnām veidojas diezgan paklausīgs suns, pašlaik gan klausa tikai mani un darba pie mācīšanas vēl diezgan. Sargāt māju un saimnieci no divkājainajiem svešiniekiem arī mums vēl jāmācās, jo pašlaik visi cilvēki ir draugi, nepazīstamus suņus gan nelaiž mūsu teritorijā. Tad sākas nopietns cīniņš.
Domāju , ka Vinstons jūtas labi pie mums, dzīvo mūsu mājas virtuvē, guļ savā mīkstajā suņu gultiņā, pacietīgi gaida mani mājās no darba, mācās sadzīvot ar mūsu mājas kaķeni, skraida pa āru vakaros cik tīk, bet visvairāk priecājas , ja to varam darīt kopā.
Ar sveicieniem no Vinstona ,
Eva.

p.s. pievienoju bildes ar Vinstona pirmajiem Ziemassvētkiem mūsu mājās un protams Sniedziņa bildes sniegā.

190. Bosis

Labdien!Kopš 5.septembra, kad paņēmām Bosi no Tukuma patversmes, ir pagājis daudz laika un Bosis ir izaudzis jau diezgan liels( aptuveni viņam tagad ir 6 mēneši). Un jau tagad Bosim ir tāda balss, ka, ja neredzētu ka, tas ir Bosis, kas rej, tad varētu padomāt, ka tur rej kāds liels Kaukāzu šķirnes suns. Ar klausīšanu mums ir tā kā ir, bet nu pamazām jau mācāmies ko var darīt, ko nē. Patīk mums skraidīt, spēlējam ķeršanas ar plastmasas pudelēm vai zariem. Garšo dārzeņi-ēdam ķirbjus, kāpostus, kartupeļus un gurķus. Bosis pats rudenī gāja uz dārzu, paņēma gurķi un nāca uz sētsvidu grauzt. Kaķi Bosim dikti nepatīk- to viņš dzen zilās tālēs, bet rukši gan viņam ir draugi. No puķu dobēm mums vajadzēja atvadīties jau pirmajās dienas kopš Bosiku atvedām- puķes tika nograuztas, izbradātas un izgulētas- viņam tā bija mīļākā vieta, kur uzturēties.

Bosis ir ļoti gudrs suns, saprot ko viņam saka. Esam iemācījušies dot ķepu un mākam jau paši attaisīt durvis!

Sveicieni Jums no Bosika!

189. Bučiņa

Es, mazā Bučiņa, novēlu visiem patversmes iemītniekiem ,,Priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno 2012. gadu!"
Novēlu jums sastap vienīgo īsto saimnieku, kurš jūs mīlēs un par jums rūpēsies.
Lai jūs esiet tik pat laimīgi kā es!

188. Demija

Labdien, Simona! Mēs ar Demiju sirsnīgi sveicam Jūs un Jūsu ģimeni Ziemassvētkos! Gribam novēlēt daudz, daudz izturības, pacietības, veselības un veiksmes labos darbus darot! Paldies!

187. Jums raksta Rūbija

Sveicināti!

Jums raksta Uldis, Līga un Rūbija. J Tā kā ir pagājuši jau pāris mēneši kopš Rūbija ir pārcēlusies uz jaunajām mājām, nolēmām, ka jāpadalās par pirmo pieredzi ar mūsu pirmo suni.

Rūbiju mēs bieži saucam par Rūbi, jo tā ir ērtāk, kā arī vieglāk sasaukt. J Kad Rūbija ieradās jaunajās mājās, sākumā bija ļoooti nobijusies – trīcēja pie visām miesām. J Pamazām pierada. Tagad jau ir pilnībā iedzīvojusies, un var novērot vairākas viņas rakstura īpatnības un arī blēņas. J Arī ar māju bija līdzīgi – lai viņai nebūtu bail nākt iekšā, bija jāpieradina pamazām. Pirmās divas nedēļas Rūbija nodzīvoja pie suņu tramvaja, bet tagad visu dienu pavada brīvā vaļā.

Kad ņēmām suni, domājām, ka tas būs “tīrs” āra suns, bet realitātē ir iznācis tā, ka pa āru viņa dzīvojas tikai tad, kad neesam mājās (pa dienu). Pārējā laikā (vakaros un pa nakti) viņa ir telpās kopā ar mums. Rūbija ir paspējusi arī apmeklēt vetārstu (neņemot vērā diegu izņemšanu), jo bija nedaudz savainojusi savu ķepu – mazais rakaris pa dienu cītīgi rok bedres un uzirdina pagalma zālienu un puķu dobes. Kādā no palaidnīgajām dienām bija, visticamāk, nedaudz sevi savainojusi ar kādu zemē ieraktu asumu, bet ar ķepu viss bija kārtībā jau dažās dienās. J

Kopš Rūbiju paņēmām no patversmes, viņa ir krietni paaugusies. Suns ir ļoti gudrs un ātri saprot, ko no viņa prasa, ko drīkst un ko nedrīkst. Tikai ar to lekšanu virsū gan vēl iet grūti – it sevišķi tad, kad ir ļoti priecīga – kad sagaida mājās. Nedēļas nogalēs Rūbija apmeklē suņu skolu. Ir, protams, lietas un vietas, no kurām viņa vēl nedaudz baidās – viena no tām ir mašīna – sākumā, lai dotos uz suņu skolu, nācās viņu iecelt mašīnā, jo savādākā veidā dabūt viņu iekšā nebija iespējams. Jā, un arī sākumā viņai vienmēr palika slikta dūša.. J Tagad mašīnā lec iekšā pati, tikai līdz mašīnai nokļūt nedaudz “jāpalīdz” - laikam zina, ka no mašīnas salona neizvairīties – ja neleks iekšā pati, tad iecels. :)))

Rūbija ir arī ļooooti palaidnīga un suns ar raksturiņu. Kā jau minējām – viss dārzs un pagalms ir vienās bedrēs... Viņa arī šad tad kaut ko nočiepj no galda – izmanto sava auguma priekšrocības.

Rūbis būs arī kārtīgs mājas sargs, jo jau tagad nevienu svešu nelaiž iekšā sētā. Rūbijai ir nelielas problēmas ar locītavām – tās ir diezgan vājas, līdz ar to pēc vetārsta un suņu treneres ieteikumiem Rūbija dzer locītavu stiprinošus vitamīnus. Locītavas Rūbija nostiprinās un jau tagad ir redzams rezultāts, bet kāds laiciņš vēl paies – tas tik ātri nenotiek.

Nobeigumā varam teikt, ka Rūbijai esam ļoti pieķērušies un viņa mums ir kļuvusi par pilnvērtīgu ģimenes locekli. Vēlam veiksmi arī pārējiem Jūsu patversmes iemītniekiem, lai arī viņi nonāk pie labiem saimniekiem.

Uldis, Līga un Rūbija J

186. Sveiciens no Noras!

Sveiciens no Noras!
Nu jau pagājis vairāk kā gads kopš iepriekšējās vēstulītes. Noriņai jaunas mājas ir jau aptuveni pusotru gadu. Šajā laikā viņa ir kļuvusi tikai vēl atraisītāka un veselīgāka. Bija pat pamanījusies diezgan uzbaroties, jo nodzīvotais laiks patversmē ir atstājis zināmas sekas – instinkts ēst, ēst un vēlreiz ēst, nav zudis. Tikko tiek ieraudzīts kaut kas garšīgs, tā tas noteikti ir jāapēd. Dēļ visu šo labumu ēšanas kažoks ir veselīgs un nadziņi ir ļoti stipri. Tie ir tik stipri, ka paši pat nespēj nodilt, regulāri dodamies pie dakteres, lai tā veiktu „manikīru/pedikīru”. :)
Nu beidzot ir iestājusies ziema. Sniegs pavisam noteikti ir Noras stihija – to novērojām pagājušajā ziemā. Patīk skriet, spēlēties sniegā ( pie reizes ir arī kur veldzēties – uzēst sniegu). Rakties tajā arī ir feini. It īpaši patīk uzost kāda dzīvnieciņa pēdas, piemēram, pelēnu – un tad nu tiek liktas vietā visas pūles, lai tiktu klāt pelēna midzenim.
Bet Noriņa ir arī siltummīle – vienalga cik karsts ārā – guļ saulītē, vai arī istabā pie krāsns ik pa laikam sāniņu piestum klāt.
Simona, vai atceraties to kluso sunīti, kas savā būrī bija tikai piecēlusies pakaļkājās un nerēja, neizdvesa ne skaņas? Jūs viņu vairs nepazītu, jo Noru par klusu nu ir grūti nosaukt. Sargā mūs diktam. Ja es un mans draugs esam istabā, un vēl kāds nāks iekšā, tad tas tiks noriets bez žēlastības. Tāpat bieži tiek riets arī pie kaimiņu kustībām... Un ja neļaujam riet, tad pukšķ – tik uf, uf, uf. :)
Ar mani daudzoties Norēns lec man virsū un kož cimdos vai piedurknēs. Savukārt ar draugu viņa daudz vairāk skraida – tad sāk savus maratonus. Bet cimdos kost viņai ir liela laime. Savukārt saimniekiem liela laime ir tā, ka Nora liek mierā apavus un mēbeles, ja gribas kaut ko pagrauzt, papluinīt tad tiek pašrocīgi paņemta kāda smalkāka pagalīte no malkas kaudzītes un košļāta tā. It sevišķi, ja saimniece ir izslaucījusi grīdu – tad uzreiz ir jāizdara pa savam un tā jāpiegružo...
Bildēs ir redzams, cik skaista izskatās Nora pēc vannošanās – spalva pufīga un spīdīga. Ziemas bildes ir no pagājušās ziemas – mums Talsos vēl nav tik daudz sniega. Kaltenes akmeņainajā jūrmalā arī esam bijuši, bet tā jūra tomēr nesaista – it sevišķi nemierīga jūra – tāda Noru tikai satrauc.
Uzmanību Noriņa pieprasa kā jau trīsgadnieks – jo vairāk, jo labāk. Bet tā nu mēs dzīvojamies :)

185. Lieli sveicieni jums no Buļa

Labdien Simona!

Lieli sveicieni jums no Buļa! Vārdiņš sunītim palicis tas pats. Visu garo ceļu līdz Zemgales lauku sētai Bulis bija ārkārtīgi zolīds, vēroja apkārtni aiz automašīnas loga un neizrādīja nekādu satraukumu. Pirmās dienas Bulim bija jaunu iespaidu un satraukumu pilnas, viņš ne uz brīdi negribēja palikt viens, kā nekā bija jāiepazītas ar plašo ģimeni un jāapgūst teritorija. Kaķu dāmas Minna un Mika, kā arī suņu meitene Čita Buli jau ir pieņēmuši savā pulkā. Katru rītu un vakaru Bulis pie pavada dodas pastaigā pa tuvējo apkaimi, bet dienas pavada pie troses visa pagalma garumā. Bulis ir ārkārtīgi dzīvespriecīgs un gudrs suns, viņam patīk spēlēties ar bumbiņu, cimdiem un cepurēm, kā arī cīkstēties. Bulis zin komandas sēdēt, blakus, gulēt un dod ķepu, kas mums bija patīkams atklājums, tagad tik jādarbojas, jo atkārtošana zināšanu māte :)

Liels paldies Jums par šo mīļo suņuku, kas nu ir mūsu ģimenes loceklis!
Lai visiem Tukuma patversmes iemītniekiem izdotos atrast labas mājas!

Ar laba vēlējumiem,
Tērvetnieki!

184. Sūta sveicienus Dūmiņš

Šeit Jums sūta sveicienus Dūmiņš, bet Jūs mani atceraties kā Apalīti. Es domāju, ka man iet labi, bet skatieties paši.

183.

Sveiki visiem!
Nu esmu nonācis jaunās mājās!:) Ceļš gan bija tāls, bet veiksmīgi to pārvarēju!
Esmu pārkristīts par - RIKSI, jo rikšojot! Bet saimnieki saka, ka bija domājuši, kad būšot trakāk ar mani!:)
Hmm, diez kāpēc tā! Ja man saka stingrākā balsī kādu komandu, tad jau jāklausa! Savādāk pa dupsi dabūšot, bet tas jau tikai, lai mani pabaidītu!:) Bet kā man gribās visu izzināt un ar visiem draudzēties, jo mājās neesmu vienīgais! Vēl ir kaķis Niks, kurš pagaidām ar mani vēl negrib draudzēties! Vēl ir meitene Ronda, kā man viņa patīk:), bet saimnieki neļauj pie viņas sēdēt....!Vēl izrādās ir arī žurka Rozīne, kuru es tikai pamanīju pašā vakarā, tā man arī ļoti ieinteresēja! Ārā ir arī suns Rio, bet pie tā mani vēl pagaidām nelaiž! Jā un ārā ir arī saimniecība ar vistām, tās nu gan pašas ir muļķes, es jau viņas neaiztieku, bet viņas mūk no manis un līdz ar to man gribās viņas padzenāt! Šodien jau parādīju kāda man ir balss, aprēju kārtīgu to kaimiņu, a ko viņš te vazājās!:) Spēlēties man arī ļoti patīk un, kad spēlējos man ir īpatnēja rūkšana, saimnieki saka, ka esmu smieklīgs! Esmu apčurājis visus stūrus kur vien varu, un pirmais, kad ienācu mājās iečurāju kaķa kastē! Tā kaķa kaste man tā īpaši patīk vai tik neesmu mācīts iet uz kasti!
Nu tā man te iet, tas īsumā, kas ar mani noticis pa divām dieniņām!

Kā man iet tagad!:)

Nu jau iet ceturtā nedēļa kopš esmu jaunās mājās!

Esmu jau apradis ar apkārtni. Iepazinies ar mājas iemītniekiem.

Ar kaķi vairs tā neplēšos, esam jau pieraduši viens pie otra!:) Ar Rio arī esmu iepazinies un tagad esam labi draugi, regulāri viņu apciemoju un paspēlējamies!

Ar Rondu arī esam draugos un mani nemaz vairs netraucē tas, ka viņa ir meitene!

Pie Rozīnes gan mani nelaiž, jo saimnieki baidās, ka nodarīšot pāri viņai!

Tas īsumā kā man klājas!:)

Atā, Riksis!

P.S. pievienoju bildes!

182. Raksta Bonija.

Labdien!
Jau spēlējamies ar bumbiņu, sunīte paliek nerātna un interesanta. Ejam lejā un augšā pa kāpnēm un vispār viss OK
Fotogrāfijas pievienoju. Lai veicas!
Daiga Megne

181. Bairons sporto.

Labdien, Simona!

Sen neesam devuši Jums nekādu ziņu.

Esam sākuši sportot kopā ar Lordu Baironu un tāpēc esam iekļuvuši arī presē, tad nu aicinu Jūs ieskatīties te http://www.adazi.lv/page/1&news_id=1113

Nosūtu arī bildīti, kuru uzņēmis lietuviešu fotogrāfs Paulius Stravinskas.

Ar sirsnīgiem sveicieniem,
Ilze&Lords Bairons&Arnis

180. Vēstule no Smaidņas

Labdien Simona,

Paldies par labo darbu reklamējot patiesi sunīšus Tukuma patversmē. Vēl viens "audzēknis" Smaidiņa ir patiesi ticis pie jaunām labām mājām. Mani kaimiņi Artūrs un Vija ir jau padzīvojuši bet dzīvniekus ļoti mīloši cilvēki, kuri ļoti meklēja sev mīļuma sunīti.
Abiem ļoti patīk Smaidiņa, atsūtu dažas bildes, kas uzņemtas ar dažu stundu intervālu pie viņu mājas.
Sunīte izskatās tiešām laimīga. pirmās dienas drošības pēc vēl pastaigās pie saites (starp citu viņa to māk!). Dzīvo viņa protams kopā ar saimnieku mājā, bet opa dienu turpat vien ap māju pastaigājas kopā ar saimnieku.
Jau šodien bija atnākuši pie mums vakarā ciemos - nodemonstrēt kā viņi māk pastaigāties un pastāstīt, ka Smaidiņa sākusi ēst un dzert jaunajās mājās. Tā ka viss būs labi, un vēl 2 cilvēki un viens suns ir laimīgi :)
Pārtiku ātrumā iedevu savam sunim dodamo - MeraDog (www.meradog.lv), Smaidiņa ēd, tā ka viss būs labi!

Un vēlreiz paldies Jums no Artūra un Vijas Bambuļiem (viņi uz foto).

179.

Labvakar Simona,

Lieli sveicieni no mums visiem , īpaši no Lakija, ko esam nosaukuši par Kokeru. Ja jau viens mums ir Džeksons Maikls , tad otrs ir Kokers Džo. Abi saprotas labi , spēlējas-cenšas viens otram viegli iekost pie auss vai priekškājas plecā- laikam tur visvairāk kut, guļ katrs savā plastmasas gultiņā ar mīkstu matracīti, ēd no vienas bļodiņas, neplēšas nemaz, bet solīdi gaida, kamēr viens uzkož, tad otrs, bet dažreiz arī sabāž galvas kopā un ēd vienlaicīgi no vienas bļodiņas. Kārumus no sava galda gan cenšamies dot katram savā trauciņā, jo Džeksons ēd ātrāk un visu pēc kārtas, bet Kokers ēd izlases veidā un, ja Džeksonu nepieturētu , tad Kokeram daudz pāri nepaliktu. Naktī abi guļ virtuvē, nekādu trokšņu no viņu puses nav, bet no rīta abi skrien augšā pa trepēm, lai pagulētu 10 minūtes blakus saimniekam (svēta lieta). Džeksons parasti palaiza elkoni (droši vien roka pa nakti kļuvusi netīra) un tad ātri jau guļ un krāc, bet Kokers griežas aiz prieka kā pudeļu birstīte pāri galvai , tad atpakaļ tad vēlreiz atkal pāri galvai-rīta prieki ir lieli. Sākumā Kokers centās bieži uzlekt uz dīvāniem un pagulēt, bet nu jau ir sapratis, ka to nedrīkst, sunim ir sava mīksta gultiņa, bet dīvānā drīkst tikai tad, kad uzaicina. Pamazām Kokers ir apradis ar mājas kārtību, man liekas, ka daudz ko viņš pieņem no Džeksona, jo viņš ir ļoti gudrs. Ar kaķiem arī mācāmies sadzīvot, stāstām , ka nedrīkst kaķus riet, dažreiz jau tomēr uzrej, ja kāds iet garām tuvu sētai, bet ja Kokers ir patālu no sētas, tad nemaz neskrien noriet kaķi. Vienīgi Kokers neēd svaigus dārzeņus un augļus, gandrīz nekādus, pamazām gan cenšamies kaut ko iemānīt, bet tomēr viņš prot labi izspļaut arā. Tā kā mūsu ciemats ir meža malā, tad mums bieži ir pastaigas pa meža takām, nu jau laižam Kokeru skriet savā vaļā bez pavadiņas. Kad palaižam vāļā, tad ātrums ir kā komētai. Vienu reizi gan saoda kādu zvēru un trieca riedams, uz svilpšanu un saukšanu vairs nereaģēja, baidījos jau , vai atnāks, bet pēc 10-15 minūtēm jau bija pie mājas pie vārtiem. Par laimi Džeksons pilnīgi neinteresējas par meža zvēriem, pat, ja tos redz, un vienmēr mežā man ir blakus, bet Kokeram mednieka instinkts ir ļoti izteikts. Taču kopumā viņš ir paklausīgs , labi atsaucas uz savu vārdu, nerok dārzā bedres, nedara palaidnības un ir apķērīgs, ātri visu aptver.

Pirms izlēmām par otru suni ģimenē, domājām, kā tad būs ar diviem suņiem, kā viņi sapratīsies, vai tiksim galā, vai būs liels troksnis, bet tagad varu pateikt tikai to, ka divi suņi-draugi, tas ir ļoti jauki, ka abus vērojot, vienmēr ir labas domas, nav ikdienas stresa un ir ļoti daudz labu emociju.

Paldies Jums Simona par pašaizliedzīgo darbu un rūpēm par “astaiņiem”, ka palīdzējāt arī Kokeram atrast labas mājas.

Sveicieni suņu māsai, ja jums ir kontakti ar to.

Ar sveicieniem Kokers&Džeksons, Inguna&Mario.

Nosūtu Jums bildes no pirmajām mūsu draudzības nedēļām

178. Pamela no Rojas

Ar mīļiem sveicieniem un laba novēlējumiem nosūtu Pamelas foto galeriju. Neticami, bet jau pagājuši trīs gadi kā Pamelas dzīvo pie mums. Liels paldies Simonai un pārējiem, ka uzticēja mums šo visgudrāko, skaistāko un mīļāko sunīti. Tā kā viņa tik ilgus gadus dzīvoja patversmē, tad nu protams cenšamies viņu tagad arī palutināt. Pamela mums visiem ģimenes locekļiem atbild ar savu mīlestību , uzticību un protams veic arī savus ikdienas darbus sargā savu teritoriju un „patrenkā” kaķeni Mārciņu. Pamela ir arī labs gans mūsu bruņurupucenei Megijai.

Visu to labāko vēlot

Pamela un Bērziņu ģimene

Rojā